Visu dzīvo radību labā...

Cik es esmu Tev pateicīga, ka Tu nepiederi to vīriešu skaitam, kuri krāj mantu, izmantojot citu cilvēku darbu. Cik es esmu pateicīga, ka man ir tāds vīrs, kuram valsts un Dievs ir dārgāki par mani.

No Gandija sievas vēstules.

Jebkurš vīrietis teiks, ka viņa pamatpienākums ir aizsargāt savu ģimeni. Un viņam būs taisnība. Viņš ir barotājs, kurš no rītiem iet uz darbu, lai vakarā atgrieztos noguris, bet ar vitāli svarīgo maizes gabalu un pārliecību par rītdienu. Kanonisks vīrieša-varoņa tēls. Kurš gan vēlēsies to apstrīdēt? Kura gan sieviete nesapņo par šādu savas mājas pavarda un savu bērnu aizstāvi? Un kāda gan galu galā ir starpība, kurp viņš rītos dodas, un kā viņš nopelna šo maizes gabalu? Vai karavīrs viņš ir vai zaglis?

Pirms daudziem gadiem es viesojos uz kādas mazas saliņas Taizemē. Tur es nejauši satiku kādu jaunu mūku, kurš sēdēja uz paklājiņa pašā ceļa vidū. Apkārt viņam bija saliktas dāvanas: pudeles ar ūdeni, sojas piens, apelsīni. Es arī viņam atnesu dāvanu, un mēs sākām runāt. Noskaidrojās, ka šajā vietā pavisam nesen bija pakāries kāds jauniesaucamais. Šai vietai daudzi gāja garām, un mūks bija apsēdies, lai šo vietu attīrītu, un sliktā karma netiktu nodota kādam no garāmgājējiem. “Cik ilgi tu šeit jau sēdi?” “Mēnesi.” “Un cik ilgi vēl jāsēž?” “Kamēr nejutīšu, ka šī vieta ir tīra.”

Man kļuva neērti atrasties viņam blakus, jo es sapratu, ka pats uz šādu rīcību nebūtu spējīgs. Redzēt tik tālu. Domāt par daudziem. Bet galvenais – dzīvot visu dzīvo radību labā.

Savas karjeras pašā sākumā es dzīvoju kā visi: savai un savas ģimenes labklājībai. Kā vīrieti, mani uztrauca divi jautājumi: izmērs un stingrība. Manas algas izmērs un manas balss stingrība, kad es nosaucu sava darba devēja vārdu. Ietekmīgu, prestižu vārdu. Darbības veidam nebija nekādas nozīmes.

Pirmās šaubas radās, kad es strādāju ātrās ēdināšanas restorānu tīklā ASV. Kādu reizi pusdienlaikā manu uzmanību piesaistīja kāda melnādaina kundzīte, kura ar saviem nepaceļamajiem gurniem bija “noklājusi” visu solu. Aptaukošanās Vidējos Rietumos nav retums, bet satracināja mani tas, kā viņa burtiski stūma iekšā frī kartupeļus ar kečupu savai gadu vecai meitai, kura vēl sēdēja bērnu krēsliņā. Vienā acumirklī es ieraudzīju šīs meitenītes dzīvi un nāvi, un man palika bail. Man šķita, ka tas esmu es, kurš stumj šīs meitenītes mutē šos kartupeļus, pārvēršot viņas maigo ķermenīti ļenganā taukainu riepu veidojumā.

Tai brīdī es tapu it kā samainīts. Es visu sāku redzēt savādāk. Firmas ceptuvi, kas vairāk līdzinājās ķīmiskai rūpnīcai, necilvēcīgo “ingredientu” sagatavošanas sistēmu. Akcionāru gada sapulcē dzīvnieku aizstāvji demonstrēja video, kā kautuvē dīrā ādu no vēl dzīvām, agonijā esošām govīm, lai paātrinātu sadalīšanas procesu. Kā labā? Pircēju labā, lai hamburgers viņiem izmaksātu lētāk. Cik tas bija sirsnīgi! Dzīvnieku aizstāvim palūdza iziet no sapulces. Lietu noklusēja.

Es vēl biju tālu līdz tam, lai izšķirtos par savu viedokli. Es strādāju ar finansēm un ticēju, ka uz mani tas maz attiecas. Bet fakts paliek fakts. Es ieguldīju savu prātu, spēkus, laiku, izglītību tajā, lai šī mamma varētu barot savu bērnu ar indi. Man bija vienalga, ka tā ir viņas pašas brīva izvēle. Es viņai palīdzēju šajā izvēlē. Es nesu mājās naudu, bet neteicu sievai un arī pats centos aizmirst, ka dodot veselību savai ģimenei, es esmu to atņēmis tai meitenītei. Es biju “noziedzīga grupējuma” līdzdalībnieks, kuru mūsdienu aizmāršīgā sabiedrība lišķīgi cildina par “miljardu korporāciju”.

Mēs aizejam no rītiem, lai vairotu savas ģimenes labklājību, atņemot to citām ģimenēm. Mēs konkurējam, cīnāmies, pakļaujam, aprijam un savaldām. Vīrieši ir veidoti kā radītāji, bet rada viņi reti. Biežāk karo un zog.

Ja mēs nespējam radīt ko jaunu, mēs pārdalām esošo, bet vienkāršāk sakot – mēs zogam no tiem, kuri ir vājāki. Nabadzīgi, naivi cilvēki, bērni, dzīvnieki, augi, ūdens, zeme kļūst par mūsu laupīšanas objektiem. Mēs laupām, sēžot ofisos, un visu salaupīto velkam mājās kā kara trofejas, nosaucot to par pārticību un drošību. Bet mūsu sievietes ir sajūsmā par mums un sauc mūs par apgādniekiem un varoņiem.

“Nestle” prezidents pēc mūsdienu standartiem ir īsts paraugvīrietis. Ūdens impērijas “galva”. Un lūk, šis imperators saka, ka ūdenim jākļūst par privātīpašumu. Viss uz Zemes esošais dzeramais ūdens ir jāsavāc un pēc tam mums atkal jāpārdod. Tad viņš piebilst, ka viņa pienākums ir rūpes par saviem akcionāriem, par saviem darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pavisam kopā ir 4,5 miljoni cilvēku. Pēc būtības tās ir tēvišķas rūpes par lielas ģimenes labklājību.

Tikai ir viens “bet” – dzīvot savas ģimenes, lielas vai mazas, labklājībai uz citu rēķina vairs neizdodas, lai kā arī necenstos slēpties aiz siltās mājas sienām. Par visu nāksies samaksāt, ja ne tagad, tad vēlāk, ja ne mums, tad mūsu bērniem. Pasaule ir kļuvusi pārlieku maza. Mūsu mājas pietūkst no materiālā uzplaukuma, bet, tajā pašā laikā, mūsu zeme, mūsu skolas un mūsu sirdis pārvēršas izdegušos tuksnešos.

Varbūt es esmu visu sajaucis? Varbūt, ka ir tieši otrādi? Mēs kļūstam stiprāki, gudrāki, tiecamies uz progresu, pārveidojot Amazones lietus mežus par lietderīgo koku mežu? Mans draugs, gudrs cilvēks un ģēnijs, cienījams vīrs un tēvs, jau daudzus gadus strādā ātrās ēdināšanas uzņēmumu gigantā. Es viņam pajautāju: “Agrāk, jaunībā, mēs neredzējām tālāk par savu degunu, bet tagad esam pieauguši vīrieši. Vai tu nejūti iekšēju konfliktu, atbalstot masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu?” Viņš atbildēja: “Tu nesaproti, manā līmenī mēs jau risinām uzdevumus, kas tāli pārsniedz “hamburgera robežas”. Mēs vadām demogrāfijas procesus, mēs stāvam uz unikālu atklājumu sliekšņa.” Viņam ir taisnība, es no tiesas nesaprotu. Nevienu vārdu.

Korporatīvās karjeras beigās es personāla atlases kompānijām iesniedzu veselu sarakstu ar nozarēm, kuru vakances man nepiedāvāt: dabas resursi, ķīmija, pārtikas rūpniecība, bankas. Tā ir gandrīz visa esošā ekonomika. Skaidrs, ka darbu es neatradu. Taču, neskatoties uz to, šādu cilvēku kļūst aizvien vairāk, pat Krievijā. Viņi iet projām no komercijas un valsts iestādēm, viņu ienākumi samazinās, viņi nodarbojas ar labdarību, NVO, veido savas kompānijas, veido sabiedrību, kurai neeksistē jēdziens personisks vai privātīpašums, ja runa ir par kopēju labklājību. Viņus apvieno atbildība ne tikai savas ģimenes priekšā, bet arī valsts, planētas un vēl kaut kā augstāka priekšā.

Taizemē nepietiks mūku, lai attīrītu mūsu karmu. Tagad vairs nepietiek ar to, ka mēs aizsargājam savas ģimenes, jo tās jau ir kļuvušas par mūsu kara ķīlniekiem. Pienācis laiks nevis ražot, bet veidot, nevis strādāt, bet radīt. Lai katra sieviete, no rīta pavadot savu vīrieti pāri mājas slieksnim, viņam pajautā: “Kam tu strādā?” Bet viņš pagrieztos, atcerētos mūku un teiktu: “Visu dzīvo radību labā.”

* Avots: http://ihavesage.livejournal.com;

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe;

* Korektore: Liene Lāce.