Vai iespējams vienmēr būt laimīgam?

Enerģijas trūkums – tā ir tuvojošos nelaimju un slimību pirmā pazīme. Ajūrvēdā teikts, ja cilvēks attīstās garīgajā dzīvē, tam jābūt redzamam pēc 2 pazīmēm:

1. Ar katru dienu, cilvēks kļūst arvien laimīgāks.
2. Uzlabojas viņa attiecības ar apkārtējiem.

Ja šo pazīmju nav, tad, lai arī cik labu, garīgo vai reliģisko praksi cilvēks izmantotu, viņš degradējas.

Patiesa laime nāk no atdeves, no upurēšanās, jo mēs varam sajust mīlestību tikai tad, kad atdodam. Cilvēks, kurš ir egoistisks, skops, skaudīgs nevar mīlēt un, arī viņu, diez vai kāds iemīlēs un gribēs ar viņu kontaktēties. Tātad, viņš nevar būt laimīgs. Bet atdot mēs varam tajā gadījumā, ja neesam atkarīgi no šīs pasaules. Jo mazāk mums ir pieķeršanos šajā pasaulē, jo vairāk mēs esam spējīgi atdot, un, jo vairāk varam mīlēt. 

Ja vēlme ņemt, saņemt ir lielāka par vēlmi adot, tas nozīmē, ka jūs esat atkarīgs. Tas, kurš saņem ir atkarīgs, tas, kurš atdod nav atkarīgs.

Ajūrvēdā, vissenākajā medicīnas sistēmā, kura pārsteidz ar savu dziļumu un gudrību, ir teikts, ka visu slimību un ciešanu pamatā ir savtīgums un skaudība, jo šīs īpašības palielina egoismu, koncentrēšanos uz sevi un skopumu.

Bet kas notiek ar orgānu vai šūnu, kura negrib strādāt visa organisma labā, bet tikai saņemt un patērēt organisma resursus? Tādi orgāni saslimst ar vēzi, un, ja organisms no tiem neatbrīvosies, viņš iet bojā. Tādā pašā veidā, arī visums cenšas atbrīvoties no vēzi radošām šūnām – egoistiskiem cilvēkiem, vai pat no civilizācijas kopumā, pirmkārt, pārtraucot dot tiem enerģiju.

Apgaismotie Āriji savos kanonos norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis karos, katastrofās utt., bet tāpēc, ka katrs sāk domāt tikai par sevi, tikai par to, lai ņemtu, nevis dotu. Bet harmonijas galvenais princips ir enerģiju apmaiņa. Tikai tā atver cilvēku sirdis mīlestībai un dara pasauli laimīgu.

Garīgā homeostāze

Egoisms, savtīgums ir bīstami, jo tie sagrauj homeostāzi. Homeostāze – tas ir pilnīgas harmonijas stāvoklis starp iekšējo un ārējo pasauli. 

Lai pastāvētu homeostāze, dzīvai būtnei ir jāizdala enerģija. Ja netiek izdalīta enerģija, dzīvā būtne sāk kļūt atkarīga no apkārtējās vides. Galvenais princips neatkarībai no pasaules – ir dzīvas būtnes enerģijas izdalīšana. 

Homeostāze sākas garīgajā plānā un izplatās fiziskajā un ķīmiskajā plānā. Lai pastāvētu garīgā homeostāze, mēs nedrīkstam būt atkarīgi no pasaules. Jo vairāk es būšu atkarīgs no pasaules, jebkurā sfērā, jo ātrāk mani iznīcinās šīs pasaules izmaiņas.

Mums ir jāpārstāj būt par patērētājiem, mums ir daudz vairāk jādod. Bet, ja mēs atdodam fiziskajā, emocionālajā u.c. līmeņos, mums pašiem kaut kur ir jāņem. Bet mēs drīkstam ņemt enerģiju tikai dievišķajā līmenī, kur tā ir neierobežotā daudzumā.

Šī vistīrākā, Augstākā garīgā enerģija plūst caur mums, ja mēs neapspiežam mīlestības sajūtu, ja mēs jūtam, ka mīlestības sajūtai mūs jāvada, ka mēs esam sekundāri, ja varam saglabāt šo sajūtu pat tad, kad zaudējam cilvēcisko (naudu, prestižu, mīļoto cilvēku utt.). Caur beznosacījuma mīlestības sajūtu, pie mums nāk galvenā enerģija, kas tiek patērēta uz visu.

Ēdiens mums dod enerģiju ārējā plānā, bet patērē to iekšējā. Ievērojiet, cilvēki, kuri periodiski ietur gavēni, ir daudz enerģiskāki nekā tie, kuri daudz ēd. Tāpēc, kad mēs saslimstam, mums negribas ēst, jo caur gavēni organisms attīrās un atjauno enerģiju. 

Visa šī pasaule ar pastāvīgo stresu, kā arī, ēdiens, ne-garīga komunikācija, nekārtīgs sekss, uztraukums – atņem enerģiju, bet gavēnis, būšana vienatnē dod enerģiju. Taču, vislielākā enerģijas saņemšana notiek caur nepārtrauktu mīlestības sajūtu. 

Tāpēc, viens no pirmajiem veselības noteikumiem – mīlēt pasauli ar visiem tās trūkumiem, mīlēt sevi (lai kāds es arī nebūtu), savu likteni visās situācijās, jebkuros dzīves apstākļos. 

Pielieciet visus spēkus, lai atbrīvotos no egoisma un savtīguma. Uzstādiet sev dzīves mērķi – iegūt Dievišķo mīlestību, jo no mērķa mēs ņemam enerģiju, bet, jau pati par sevi, spēcīga tiekšanās uz Dievišķu mīlestību mūs piepilda ar augstāko enerģiju.

Pievērsiet uzmanību tam, ka mūsu civilizācija dzīvo ar devīzi: „Patērē, patērē, patērē!”. Pie tam, ar katru dienu samazinās laimīgo un veselo cilvēku skaits. Valstiskā un starptautiskā līmeņa problēmas pieaug ar katru dienu. Un nelīdz ne jaunas zāles, ne dažādas metodes no sērijas „Kā kļūt laimīgam un veselam”, ne arī daudzās sabiedriskās organizācijas. Ar katru dienu pieaug cilvēku skaits, kuri slimo ar „hroniskā noguruma sindromu”. Bet, vai tad var būt savādāk? Jo visu garīgo skolu apgaismotie skolotāji, mūsdienu progresīvie zinātnieki apgalvo: „Viss, kas nāk no viltus ego, no mantkārīgām tieksmēm, pat, ja tās ārēji izskatās kā labi darbi, ved uz iznīcību un ciešanām. Bet viss, kas nāk no dvēseles, t.i., no Beznosacījuma Mīlestības sajūtas ved uz dievišķību, veselību un pilnīgu harmoniju cilvēkā un viņa apkārtējā vidē.”

Mēs saņemam smalko enerģiju, kad:

-gavējam;

-veicam elpošanas vingrinājumus;

-paliekam vienatnē;

-pastaigājamies (vai vienkārši atrodamies) gar jūras krastu, pa kalniem, apskatām skaistas dabas ainavas;

-nesavtīgi nodarbojamies ar mākslu;

-slavējam cienījamu personību par viņa kvalitātes pieaugumu un rīcību;

-smejamies, priecājamies, smaidam no sirds;

-nesavtīgi kādam palīdzam;

-izrādām pieticību;

-lūdzamies ēdiena priekšā;

-ēdam produktus, kuri ir bagāti ar prānu (dzīvības enerģiju) – dabīgos graudaugus, putras, kausēto eļļu, medu, augļus, dārzeņus;

-guļam no 9:00-10:00 vakarā līdz 2:00 naktī (pārējā laikā, nervu sistēma neatpūšas, lai cik ilgi mēs arī gulētu);

-saņemam labu masāžu no harmoniskas personības vai veicam pašmasāžu;

-aplejamies ar aukstu ūdeni, īpaši, no rītiem, un vēl spēcīgāks efekts ir, ja mēs stāvam uz zemes ar plikām pēdām;

-ziedojam savu laiku, naudu;

-it visā redzam dievišķo gribu.

Enerģijas zudumu izraisa: 

-sūdzēšanās, neapmierinātība ar likteni, pagātnes nožēlošana un bailes, nākotnes nepieņemšana;

-egoistisku mērķu uzstādīšana un tiekšanās uz tiem;

-bezmērķīga eksistēšana;

-aizvainojums;

-pārēšanās;

-nekontrolēta prāta klaiņošana, nespēja koncentrēties;

-cepts, vecs ēdiens, ēdiens, ko cilvēks gatavojis dusmās vai izjūtot citas negatīvas emocijas, lietojot mikroviļņu krāsni, produktu lietošana, kas satur konservantus, ķīmiskas piedevas, audzēti mākslīgos apstākļos, izmantojot ķīmisku mēslojumu;

-ēdiens, kuram atņemta prāna – kafija, melnā tēja, baltais cukurs, baltie milti, gaļa, alkohols;

-ēšana steigā un ejot;

-smēķēšana;

-tukšas sarunas, īpaši, ja kādu kritizē, nosoda;

-nepareiza elpošana, piemēram, pārāk bieža un dziļa elpošana;

-atrašanās tiešos saules staros no 12:00 līdz 16:00, īpaši, tuksnesī;

-nekārtīgi dzimumsakari, sekss bez vēlmes, un īpaši, bez mīlestības pret partneri;

-pārāk ilgs miegs, gulēšana pēc 7:00 no rīta, miega trūkums;

-prāta un ķermeņa sasprindzinājums;

-mantkārība un skopums. 

Saskaņā ar jogu, mēs varam uzņemt Prānu caur:

1. Zemes elementu: lietot dabīgu pārtiku, dzīvot dabā, meditēt ar kokiem, staigāt pa zemi ar kailām pēdām.
2. Ūdens elementu: dzert akas vai avotu ūdeni, peldēties upē vai jūrā, nelietot uzturā kofeīnu saturošus dzērienus, alkoholu un gāzētos dzērienus.
3. Uguns elementu: atrasties saulē un lietot pārtiku, kas satur saules gaismu.
4. Gaisa elementu: šis ir vissvarīgākais Prānas iegūšanas elements, ieelpojot tīru gaisu, īpaši, kalnos, mežā un jūras krastā. Cilvēks zaudē Prānu, ja smēķē un atrodas vietās, kur vienkopus sapulcējušies daudz cilvēku.
5. Ētera elementu: piekopt pozitīvu domāšanu, labestību, labu garastāvokli.

Katru sekundi mums ir izvēle – spīdēt pasaulei, ar savu dzīvi sniegt labvēlību un laimi apkārtējiem, smaidīt, rūpēties par citiem, nesavtīgi kalpot, upurēties, saskatīt katrā cilvēkā Skolotāju, katrā situācijā redzēt Dievišķā klātbūtni, kas radījusi šo situāciju, lai mums kaut ko iemācītu, pateiktos.

Vai arī, izvirzīt pretenzijas, apvainoties, sūdzēties, apskaust, staigāt ar drūmu sejas izteiksmi, iegrimt savās problēmās, naudas pelnīšanā, lai to iztērētu sajūtu apmierināšanai, izpaust agresiju. Šajā gadījumā, neatkarīgi no tā, cik cilvēkam ir naudas, viņš būs nelaimīgs un nomākts. Ar katru dienu, enerģijas būs arvien mazāk un mazāk. Un, lai to kaut kur dabūtu, būs vajadzīgi mākslīgi stimulatori: kafija, cigaretes, alkohols, nakts klubi, attiecību skaidrošana ar kādu. Tas viss, iesākumā dod pacēlumu, bet beigās noved pie pilnīga sabrukuma.

Parasts jautājums sev: „Vai es izstaroju gaismu pasaulei vai slāpēju gaismu?”, var ātri izmainīt mūsu domas un, sekojoši, arī rīcību, un ātri pārvērst dzīvi par skaistu, spožu starojumu, kas pilns ar mīlestību. Tad vairs nerodas jautājums, kur ņemt enerģiju...

Avots: http://top.thepo.st/

* No krievu valodas tulkoja Gatis Beinārs speciāli priekš garavasara.com