Tu tiec atbalstīts

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas ir saistītas ar naudu un attiecībām, rodas no divām zemapziņas bailēm:

1 – “es neesmu pašpietiekams”, un

2 – “es nebūšu pašpietiekams nākotnē”.

Un šīs bailes, patiesībā, ir vienas bailes - visu baiļu bailes:

“dzīve mani neatbalstīs”.

Katram no mums ir iekšējais bērns, kurš zina, ka viņš (vai viņa) nevar sev pats būt par vecāku. Viņš nejūtas pilnīgs, un nezina, kā padarīt sevi pilnīgu pēc paša vēlēšanās. Viņam pietrūkst spēka, lai papildinātu sevi, atbalstītu sevi, apmierinātu savas personīgās vajadzības. Šis bērns balstās uz varenajiem un noslēpumainajiem spēkiem, kuri atbild par viņa eksistenci, sevī. Iespējams, tā ir dziļa ķermeniska atmiņa no bērnības: bailes būt pamestam, bailes zaudēt atbalstu, kas mums ir atstāts, lai rūpētos par sevi milzīgajā un vientuļajā Visumā.

“Es neesmu pašpietiekams un tāds nebūšu… un es miršu”.

Nav brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas, īpašuma, cilvēkiem, sevis paša uzlabošanas projektiem. Nav brīnums, ka šad tad mēs jūtamies tik nemierīgi, mums ir tik nepatīkami savā ādā. Mēs bēgam no nāves un zaudējuma bailēm.

Zemapziņā mēs ticam, ka mums ir jāturpina kļūt lielākiem, lai mums pieder vairāk, un lai mēs esam lielāki un lielāki, un lai mums pieder vairāk un vairāk.. vienkārši lai izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā, kaut uz mirkli, “atbalsts” izzudīs. Mēs mirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nevaram tikt vaļā no šīs pamestības, apmaldīšanās un nedrošības. Mēs nevaram iznīcināt savu iekšējo bērnu, un mēs to nevēlamies! Taču, kad šādas sajūtas rodas, mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, laipnību un žēlsirdību. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi, nepārliecību. Mēs varam zinātkāri pievērst uzmanību šīm savām daļām. Patiešām dodot šīm daļām atbalsta sajūtu, ko tās ir tik ilgi gaidījušas. Turēt tās mīlošās, drošās rokās. Lai tās zina, ka tiek… atbalstītas. Ka tās ir drošībā. Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams, un tev visa ir pietiekami katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi. Sajūti, kā tavs vēders paceļas pie ieelpas un noplok. Sajūti, kā Zeme tevi tur, sajūti sauli uz savas sejas, dienas skaņas. Sajūti mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta galvu. Un visi putni, un dievi, un eņģeli dzied tev. Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo pārpilnībā, vienmēr, lai cik naudas tev būtu, un vai pasaule tevi pieņem vai nē. Tu esi pašpietiekams, un tev visa ir gana.

Līdz šim tavs prāts grozījās ap nākotni, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.

* Autors: Džefs Fosters;

* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta.