Tikai apzinoties mūsu atšķirību, var rasties vēlme pietuvoties un saprast

Es vēlos ar tevi runāt par itin visu. Ne tikai par tām saitēm, kas mūs tur kopā, bet arī par tām sienām, kas mūs šķir. Tas bija tik sen, kad mums šķita, ka esam viens  vesels. Un tas tā arī bija, kad mēs saskārāmies tikai ar mazajiem pirkstiņiem. Taču, kad mēs sastopamies visā pilnībā, mūsu atšķirību nedrīkst ignorēt.

Jā, es vēlos nebaidīties runāt par sienām. Par sienām, pret tām neatduroties. Nesastopot noraidījumu. Runāt par sienām, nedomājot par to, ka tas ir iemesls šķirties, bet gan domājot par to, ka tas ir iemesls pielikt ausi to virsmai un vienam otru sadzirdēt.

Es vēlos cerēt, ka būšu saprasta. Vai vismaz sadzirdēta. Es vēlos padarīt par likumīgu to, ka mēs esam atšķirīgi. Tik ļoti atšķirīgi, ka spēsim iekļūt otra realitātē labi, ja par vienu procentu. Mums ir atšķirīgi ķermeņi un domas. Mēs vispār esam vīrietis un sieviete, un tie ir kā divi visumi. Divas lielas, atšķirīgas pasaules.

Es negribu sagraut sienas. Lai tās paliek. Bet lai tām būtu arī logi un durvis.

Es vēlos satikties. Satikties savā atšķirībā. Satikties tajā, ka mēs esam tik ļoti atdalīti un tik ļoti tālu viens no otra, cik vien tas vispār iespējams.

Pārstāt censties vienam otru pārveidot, pielāgot saviem šaurajiem priekšstatiem, nozāģēt izciļņus, uzskatot tos par liekiem. Pārstāt ignorēt to milzīgo aisberga daļu, kura vienmēr ir bijusi mums klāt.

Mums ir ļoti daudz kā tāda, ko nekad nespēsim pateikt viens otram. Vai arī, pat, ja pateiksim, tad nebūsim sadzirdēti. Vienkārši tāpēc, ka mums ir atšķirīgas mēles un ausis.

Man ir interesanti uzzināt, kā tad mēs varam pastāvēt blakus. Kā mēs varam atrast atslēgu no cietokšņa, necenšoties otru cilvēku pārvērst tādā pašā cietoksnī. Divi cietokšņi viens otram blakus ir nelaimīgi un bezjēdzīgi tieši tāpat kā divas atslēgas.

Es vēlos atklāt to paralēlo realitāti, kas mūs virza. Padarīt to redzamu, aptveramu un apzinātu. Atzīt tās grūtības un šķēršļus, kuri patiešām pastāv.

Esmu nogurusi izlikties un saglabāt ārējo formu. Man vairāk nav spēka. Un tas man neko nedod. Tukša ārējās formas saglabāšana atņem to aso dzīves sajūtu, kādu vēlos pieredzēt. Es vēlos, lai katrs mans vārds konkrētajā brīdī būtu patiess.

Un tad, iespējams, izrādīsies, ka “nē” ir daudz vairāk par  “jā”. Atšķirību ir daudz vairāk nekā līdzību. Atsevišķā ir daudz vairāk kā kopīgā. Bet kopīgo vajag izaudzēt, uzbūvēt un sargāt. Attiekties pret to nevis kā dabiski esošu, bet kā pret dāvanu. Nevis kā pret pašsaprotamu, bet kā pret tādu, kas varēja arī nenotikt. Nevis kā noteikumu, bet dārgu resursu.

Tikai apzinoties mūsu milzīgo atšķirību, tikai no pietiekama attāluma starp mums var rasties tuvība, var rasties pietiekama vēlme pietuvoties un saprast. Tā brīnišķīgās dāvanas sajūta, kura rodas tuvībā.

Vai es varu pateikt, ka tevi mīlu? Ak, Dievs, ja godīgi, man līdz tam vēl ir tik tālu! Es gribu tevi ieraudzīt. Gribu caur sava visuma logiem saskatīt tavu visumu un sajūsmināties. Vai vismaz spēt to izturēt.

Vēlos, katru reizi pārvarot savas bailes, runāt atklāti. Vēlos tevi, reālo, atkal un atkal atdalīt no savām fantāzijām. Pārstāt ar tevi aizbāzt savas dvēseles caurumus. Pārstāt ar varu tevi iezīmēt tādā dzīves ainā, kādu vēlētos redzēt. Pārstāt ar tevi piesegties no uzbāzīgiem jautājumiem un sociālajām bailēm.

Vēlos būt gatava katru sekundi piezemēties uz savām kājām. Atlaist vaļā rokas, paspert soli atpakaļ. Vēlos pieņemt to, ka es varu arī godīgi atzīties savā bezspēcībā tur, kur tiešām neesmu spējīga. Dzirdēt, klausīties un būt blakus. “Es tevi mīlu” vārdu vietā...

Ar mīlestību,

Aglaja Datešidze

* No krievu valodas tulkoja Anna Ikerta.