Tas nav mans augums. Tas ir mantojums no dzimtas sievietēm.

Tas, kas redzams spogulī, nav mans ķermenis. Tie nav mani gurni, krūtis, kāju lieli, āda vai mati. Manas ķermeņa formas nepieder man.

Mans ķermenis pauž stāstu par visām sieviešu daļām, kas mani izveidoja, par dzimtas mantojumu manī. Es esmu evolūcijas lupatu deķis, kas izveidots no ārkārtīgi neievērojamu dzīvi dzīvojušu sieviešu ģenētiskā mantojuma.

Platie gurni, kas neiederas modernajā pasaulē, tie nāk no divām dzimtām ar daudziem dvīņu pāriem. Gurnu izteiktais izliekums ir radīts, lai uz katra gurna varētu uzsēdināt pa bērnam, varētu nest ar ēdienu pilnus grozus un apzināti šūpoties gurnos, tā pasvītrojot manu nodomu nopietnību. Manus gurnus lietoja zemnieki Skotijas augstienēs un Īrijas ielejās paaudžu paaudzēs līdz pat manai vecvecmāmiņai, kura iznēsāja un rūpējās par savām sešām meitām. Šiem gurniem ir sava jēga.

No zemnieku gurniem izriet robustas kājas, augšstilbi, kas saskaras, un resnas potītes, kas tikai pagājušā gadsimtā ieraudzīja dienasgaismu. Tie izskatās neiederīgi šortu un minisvārku pasaulē, bet neliek šaubīties par savu spēku. Augstpapēžu kurpes var būt problēma, toties tādas kājas var apvīties ap zirgu un jāt dienām ilgi. Nekad nenovērtē par zemu to robustumu – bērni var tām cieši apķerties un dzīvnieki – izskriet cauri, nezaudējot līdzsvaru. Kāju tuklums nav nekas vairāk kā neliela maksa par to. Šajās kājās mana vecmāmiņa vilka teniskurpes pie kostīma un katru dienu ar sabiedrisko transportu devās ceļā uz Pentagonu, kur noslēpa tās no citu skatieniem aiz sava darba galda un ar rakstāmmašīnu rakstīja sevišķi slepenus valsts aizsardzības dokumentus. Tās kājas varbūt nebija pievilcīgas, bet darīja savu darbu.

Mana tik ļoti gaišā āda, kuru reiz mani draugi aprakstīja kā “pavisam citāda bāluma miesa”, nekad nav sapratusies ar saulesstariem. Tā nāk no mākoņaina mērenā klimata, kur saule spīd reti, bet zāle vienmēr ir zaļa. Tā pietvīkst sārta no dusmām, laimes, asarām, kautrējoties un nomierinoties. Kapilāri, kas pārplīst un rada sarkanīgus pleķus viscaur uz miroņbaltās ādas un rozācija (sarkanās sejas sindroms), kas dara sarkanus manus vaigus un spiež mani sniegties pēc spirtota losjona un kārtējās zāļu devas – tas viss ir mantots tieši no Britu salām, no kurām esam cēlušās. Gadsimtiem ilgi šī āda ir kritusi par upuri saulei – pārklājusies ar vasarraibumiem un uz vecumu arī ar brūniem ādas pleķiem, pakļauta laikapstākļiem, ādas izmaiņām un slimībām. Tām mazajām meitenēm, kas bija pirms mums, neviens, lasot stāstus par bālām jaunavām, netika teicis, ka viņu liliju bālā āda beigu galā viņas nogalinās.

Tās, kas spogulī redzamas un lien ārā no krekliņa izgriezuma un lauž manu muguru, nav manas krūtis. Tā vietā es tās redzu vienkārša piegriezuma bezformīgās kleitās, barojot aitas un govis; cieši aptītas ar pārāk plānu apmetni, burājot pāri Atlantijas okeānam uz jauno zemi; cieši ietīstītas mežģīņu kaudzēs un uzstutētas augstāk nekā zemes pievilkšanas spēks atļauj, viļņojoties un satraukumā gaidot ziņas no frontes; aizsegtas ar tvīdu un adītu jaku, esot ceļā uz kļūšanu par pirmo sievieti ģimenē ar diplomu par pabeigtu vidējo izglītību. Tās bija krūtis, kas svīda pie plīts, katru rītu gatavojot brokastis, kā spilveni balstīja raudošos bērnus, vienlaikus apbūra un kaitināja vīriešus. Tās lieca pie zemes manas priekšteces, kad sievietēm jau tāpat bija grūti izslieties taisni.

Šis ķermenis ar visām tā daļām, kas izrautas no iepriekšējiem laikiem, var nebūt skaists. Tas varbūt nekad neuzkāps uz modes skates mēles, nevinnēs skaistumkonkursos un nebūs idealizēta sievišķīguma versija. Tomēr tas ir to sieviešu ķermenis, kuras bija pirms manis, kuras to lietoja no dienas dienā, kurām vajadzēja tā spēku un izteiksmīgi izliektās formas, un kam piemita arī savs vājums. Tas izdzīvoja un nokļuva vēstures hronikās, un radīja nākamās paaudzes pat tad, kad likās, ka vairs nav spēka turpināt.

Skatoties spogulī, es redzu sievietes – savas priekšteces, kā viņas izdzīvoja, uzplauka un nomira.

Šis ķermenis nav tikai mans. Tas ir mūsu.

Avots: "Haftingtonas Pasts", autore Keitija Reisaina

No angļu valodas tulkoja Indra, publicēts facebook.com/www.artemio.lv