Sava ķermeņa apzināšanās

Man vienmēr ir šķitis, ka mans ķermenis – tas ir kaut kas fizisks un blīvs. It kā es būtu ieslodzīts cietumā – kaut kādā cietā, smagā, necaurlaidīgā fiziskā kokonā. Man šķita, ka ķermenis un prāts ir atdalīti viens no otra. Manās vīzijās prāts bija daudz netveramāks par ķermeni. Šķita, ka tas sastāv tikai no šīm uzmācīgajām, glumajām domiņām, kas atnāk un aiziet. Esot mierā un fiksējot domas, tās šķita caurspīdīgas. Bet prātu un patību es tā arī tajās neatradu. Domas vienkārši uzradās telpā. Tā šķita kā pilnīga atmošanās, bet tā tas nebija.

Ķermenis šķita pavisam kaut kas cits – pārāk fizisks, labāku vārdu neatradīsi. Es uzskatu, ka tieši tāpēc daudzi garīgā ceļa gājēji to neizpēta. Tajā atspoguļojas tādas lietas kā atkarības, nemiers, emocijas, apspiestās sajūtas, traumas un pretrunas. Man ķermenis šķita kaut kas līdzīgs neveiksmīgam ierobežojumam, ar kuru man nākas sadzīvot. Ar laiku mans kādreiz labi veidotais peldētāja ķermenis mainījās, un tas man sāka šķist vēl bezjēdzīgāks – tāds, nedaudz ar lieko svaru un lēni vīstošs tuvojošās nāves un sadalīšanās dēļ. Četrdesmit gadu vecumā man parādījās parastās vecuma vainas. Šķiet, kas tas tikai vēl vairāk tuvināja bēgšanu no sava ķermeņa. 40 gadu bēgšana, un vēl 40 priekšā. Urrā!

Tā kā tas viss atspoguļojas ķermenī, es pēkšņi ieraudzīju, ko es biju darījis lielāko sava mūža daļu – to pašu, ko daudzi citi. Mēs darām visu iespējamo, lai izvairītos no pilnīgas un apzinātas iemiesošanās. Mēs izdomājam izsmalcinātus izvairīšanās un noliegšanas veidus. Lūk, tikai daži no tiem (un es esmu gājis cauri lielākajai to daļai):

• Kaut kā meklēšana ārpus sevis (narkotikas, apgaismība, panākumi, mīlestība, kofeīns utt.), lai izārstētos no šīs nepatīkamās cilvēciskās iemiesošanās.
• Tieksme kļūt patiesi gudram, smadzeņu pārsātināšana ar sarežģītiem konceptuāliem rāmjiem un birkām pilnīgi visam. Tas ļauj pavadīt lielāko daļu laika un uzmanības domās – savā komforta zonā. Tur taču nav vajadzības just, kā tas patiesībā ir– būt cilvēkam un pārdzīvot ievainojamību un intimitāti attiecībās.
• Nepārtraukta tiekšanās mainīt savu ārējo izskatu ar diētām, vingrojumiem un pat iejaukšanos barības uzņemšanas procesos. Un tas viss tikai tāpēc, lai izvairītos no dziļām iekšējām sāpēm, kas radušās no paša ievainojamības un sajūtas par sevis necieņu pasaulē, kur fiziskā pievilcība tiek vērtēta ļoti augstu. Lai apturētu novecošanās procesu, tiek patērēts arī milzīgs daudzums naudas, laika un enerģijas. Daudzos gadījumos šie centieni ir ar mērķi atvieglot iekšējās ciešanas.
• Pilnīga disociācija ar traumām un citiem ķermeņa stāvokļiem, kas ir pārāk sāpīgi, lai vēlētos tikties ar tiem aci pret aci. Es esmu strādājis ar cilvēkiem, kuri bija attīstījuši spēju pamest savu ķermeni pie pirmajām nemiera vai traumas pazīmēm.
• Esība mierīgā apzinātā stāvoklī bez piesaistes ķermenim, kas tā vai citādi tomēr norāda uz nosacītību.

Killobi centrā man nācās strādāt ar cilvēkiem, kuri bija atnākuši ar tukšumu ķermeņa vietā. Viens acu skats ļāva saprast to, ka cilvēks visu dzīvi cenšas būt vienalga kas, tikai ne cilvēks. Daudzi uz centru atnāk pēc narkotiku lietošanas vairāku gadu garumā vai ar alkohola atkarību, uztura traucējumiem, traumām. Viņu acis, viņu enerģētika bija daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem: “Tas ir par daudz – apzināti būt ķermenī”. Viņi ir nemierīgi, nestabili un nervozi – nepārtrauktās gaidās pēc iespējas aizbēgt no šī brīža diskomforta sajūtas vai emocijām. Viena no pašām sarežģītākajām praksēm, ar kurām viņi saskaras mūsu centrā, ir vienkārši pasēdēt klusā istabā bez telefona, datora, pārtikas un televizora. Tieši šādos brīžos parādās neapmierinātība ar cilvēcisko iemiesojumu. Viss viņu sistēmā kliedz: “Nē, es nespēju būt viens pret vienu ar šo ķermeni”. Laika posmā starp sesijām rodas liels kārdinājums ātrāk atgriezties pie telefona, i-poda, televizora, darba, ēšanas, narkotikām, citu cilvēku uzmanības… Vienalga pie kā, tikai lai aizbēgtu.

Garīguma meklētājiem bieži vien ir tāds pats tukšums ķermeņa vietā un nemiers kā no narkotikām un citām vielām atkarīgajiem. Daudzi šādā stāvoklī atnāk uz centru pēc spēcīgas atmošanās pieredzes. Reizēm viņi ir tik ļoti aizņemti ar centieniem pārliecināt personālu par savu atmošanos, ka ignorē aizsargājošo enerģiju, kuras līmenis ķermenī ceļas, kad viņu viedoklis tiek apstrīdēts. Man ir radies iespaids, ka neduālās mācības – vismaz daudzas no tām – ir izdarījušas “lāča pakalpojumu” tiem, kuri meklē, un tiem, kuri ir atraduši, viņiem apsolot ko līdzīgu nekonceptuālai sadzīvei jeb klātesamībai, kas nezināmā veidā aizmēzīs visas ķermeņa-prāta ciešanas. Apsolījumi visbiežāk neatbilst realitātei, un to pierāda viedokļu trūkums un nemierīgās enerģijas, kas neatļauj vienkārši nomierināties un būt šajā brīdī.

Esmu saticis cilvēkus, kuri, kā šķita, skaidri apzinājās, ka nav tāda nodalīta “es”, kā arī tos, kuri apgalvoja, ka ir atmodušies. Bet viņi vienalga pārdzīvoja ļoti reālas neizpētīto atkarību, apspiesto emociju, sasprindzinājuma, kompulsivitātes vai ķermeņa traumu sekas. Mūsu ķermeņi atceras ciešanas pat tad, kad mēs apgalvojam, ka esam izkļuvuši no to ietekmes zonas.

Centrā diezgan daudz laika mēs veltām klātbūtnes praksēm, kas ietver arī vērošanu caur savu “es”. Bet tā ir tikai daļa no atmošanās formulas. Šī daļa nepavisam nav pietiekama, lai pilnībā izdzīvotu un atbrīvotu ciešanas, kas ir sakrājušās ķermenī to daudzo dzīves gadu laikā, kamēr esam uz Zemes. Atmošanās pieredze ir tikai pirmais solis. Ķermenim ir nepieciešams laiks, lai atgūtu nokavēto.

Tagad atgriezīsimies pie ķermeņa… Es dalos ar stāstiem par tiem, kas atnāk uz centru tikai tāpēc, ka pēc savas pieredzes zinu, kam viņi iet cauri. Es nodzīvoju dzīvi, cenšoties aizbēgt vai izkļūt laukā no ķermeņa pieredzes ar visam tā emocijām, jūtām, blokiem un traumām. Es visu to ļoti labi saprotu, jo pats tam esmu gājis cauri.

Tagad es gribētu teikt, ka esmu atradis veidu klātbūtnes atpazīšanai bez ķermeņa izpētes. Gribētos teikt to, ko ir teikuši daudzi skolotāji: “Jūs neesat ķermenis”. Bet tad, kad es to dzirdēju no skolotāja, kurš smēķēja, un no tā arī nomira, es apzinājos, ka nevēlos iet pa tādu pašu ceļu. Es zinu, ko nozīmē būt atkarīgam. Stāsts ir tieši par identificēšanos ar ķermeni. Vārdi “es neesmu ķermenis” un tanī pašā laikā identificēšanās ar atkarīgu, traumētu vai nemierīgu ķermeni – tā kaut kādā ziņā ir vienkārši muldēšana. Ķermenis atceras patiesību pat tad, kad mēle melo.

Kā es jau teicu, reiz es sajutu savu ķermeni kā kaut ko blīvu, fizisku un nemierīgu. Katra radušās sajūta man bija jāsatiek klusā mierā, pat nedomājot neko mainīt. Protams, ir bijis tā, ka man ir gribējies sevi sajust savādāk. Bet tas nenostrādāja. Esmu to mēģinājis daudzas reizes un visdažādākajos variantos. Tas nekad nenostrādāja. Es izmēģināju visas atkarības. Es mēģināju neskatīties uz savu bērnības traumu. Es mēģināju ignorēt nemieru, kuru sajutu. Es mēģināju noticēt tam, ka sākotnēja atmošanās ir pilnīgi pietiekama, lai rastos miers un brīvība. Es pats sevi muļķoju.

Un tā iestājās brīdis, kad viss šis neprāts un bēgšana no ķermeņa sāka man šķist pilnīgi bezjēdzīga. Nebija iespējams izvairīties no cilvēciskās pieredzes, dzīvojot ķermenī. Kaut kas bija jāmaina. Izmaiņas nāca caur ķermeņa iekšējo izpēti.

Kad es sāku vērot un just ķermeni, tad ievēroju, ka tas nebūt nav tikai fizisks apvalks. Tā ir sajūtu, emociju, vārdu un tēlu kombinācija. Bet, velns parāvis, tas pirmkārt tiek sajusts fiziski! Pētot vēderu vai kaklu, es vienkārši visu laiku redzēju to tēlus un jutu līdzpavadošās sajūtas. Es vienkārši apzinājos šo tēlu vai enerģiju, neko vairāk. Izmeklēšana brīnumainā veidā palīdzēja apturēt vēlmi mainīt savas sajūtas. Izlabošanas spēle šķita bezjēdzīga. No šī brīža bija tikai sajūtu, tēlu, emociju un vārdu apzināšanās process. Nekas ar tiem nebija jādara. Pilnīgi pietiekami bija vienkārši to apzināties un ļaut tam būt. Es ieraudzīju, ka tās ir tādas pašas pārejošas parādības kā domas. Sapratu, ka, nepievēršot uzmanību šīm pēkšņi atnākošajām izpausmēm, es visu laiku atgriezos atpakaļ pie meklējumiem, ārstēšanās un sadalīšanas. Bija pienācis laiks beidzot tam pievērst uzmanību.

Izmeklēšana kļuva intīma, maiga un mīksta, it kā iemīloties katrā sajūtā un domā par ķermeni. Pilnīga atdošanās visam, kas rodas. Es uzmanīgi iejutos ķermenī visas dienas laikā. Tas patiešām atgādināja mīlas romānu. Es ieraudzīju, ka visu savu dzīvi biju veltījis uzmanību, mīlestību un visu iespējamo tam, kas ir ārpus manis. Es meklēju kaut ko, kas mainītu manas sajūtas, kādu, kurš iemīlētu manu ķermeni un manu pieredzi. Bet tagad es apzinājos, ka tas ir atkarīgs tikai no manis, un ne no kāda cita. Ārpus sevis man to neatrast. Cik tas ir bezjēdzīgi – domāt, ka kāds no ārpuses atnesīs man mierinājumu un mīlestību. Tas ir atkarīgs tikai no manis paša.

Pirms iet tālāk… tas nebiju “es”, kas to darīja. Ne tāpēc, lai Skota stāstam rastos ķermenis. Vēsturē var būt tikai domas par ķermeni, bet ne tā pārdzīvojumi. Ķermeni var pieņemt no klusuma telpas, kad lielākā daļa domu ir nomierinājušās. Tas bija klusējošs miers. Es saucu to par ķermeņa apzināšanos: mēs vairāk nepaļaujamies uz prātu un sevis izjūtu, lai iepazītu savu ķermeni. Mēs vienkārši jūtam to šajā brīdī, visas viņa plaisas un kaktiņus. Apzināmies savu ķermeni tik nepastarpināti, ar tādu intimitāti – it kā redzētu tam cauri. Tas nozīmē būt pilnībā apzinātam, kad vairs nav nekādas bēgšanas, un nav nekā, no kā vajadzētu mukt.

Es sāku sajust un redzēt savu ķermeni kā multiplikācijas filmu, kā spēli starp spokainiem tēliem un sajūtām, kas atnāk un aiziet. Es vēl joprojām dziļi sajutu to līdz ar visu pārējo savā dzīvē: skaņām, krāsām, telpu, kokiem – ar visu. Tas ir tik skaisti – mīlēt pārdzīvojumu tik spēcīgi, ka izvairīšanās un noliegšana vienkārši ir bezjēdzīga.

Sargoties pārmest kažoku uz otru pusi, es teikšu lūk, ko. Ķermeņa izpētes vērtība ir tajā, lai nomainītu identificēšanās ar fizisko ķermeni pret maigu un mīlošu visa ķermeniskā pieredzi bez identificēšanās ar to. Uzdrīkstos apgalvot, ka tik dziļa atmošanās ir svētība. Ja jūs uztversiet to kā burkānu, tad vienkārši pievērsiet uzmanību meklējumiem, kas seko aiz šīs domas. Meklējumi – tas ir atkāpšanās ceļš. Pielieciet tam jautājuma zīmi. Es vienkārši dalos ar pieredzi. Bez mudināšanas uz meklējumiem vai projekcijām.

Man nav saprotamas sarunas par atmošanos bez ķermeņa apzināšanās. Varu tikai iedomāties, ka tiek domāta prāta atmošanās tur, kur ir tukšuma vai galvas neesamības sajūta. Nevaru tam piekrist. Mans ķermenis man to vienkārši neatļauj. Tas burtiski kliedza pēc atmošanās. Kas attiecas uz tiem, kuri nepiekrīt ķermeņa atmošanās aspektam, es varu tikai iedomāties, ka viņi cieš tāpat, kā es kādreiz, un tāpat kā daudzi citi. Iespējams, ka viņi vienkārši atsakās izdzīvot notiekošo ķermenī, bēg no savas ķermeniskās pieredzes.

Vai jums ir atkarība? Vai jums ir nepārtrauktas fona trauksmes sajūta? Vai jūs varat vienkārši pasēdēt un kādu laiku tā pabūt? Vai jūs pievelk sarežģītas konceptuālas konstrukcijas? Vai jūs aizstāvat šīs koncepcijas? Tādā gadījumā ir pilnīgi iespējams, ka jūs esat palaidis garām ķermeņa apzināšanos, un tas nepalīdzēja. Vienkārši uz kādu laiku tika atlikta neizbēgamā apzināšanās, ka vienīgā izeja ir iet tam cauri. Es vienkārši piedāvāju vairs neignorēt savu cilvēcisko pieredzi.

Atsakoties no ieraduma visu laiku bēgt, jūs tajā pašā brīdī atsakāties no visiem atkāpšanās ceļiem. Jūs palaižat nemieru un tukšumu. Jūs vienkārši ieskatāties sevī un redzat, ka tur nav nekā tāda, no kā vajadzētu bēgt.

Ieskatīšanās sevī un sava ķermeņa apzināšanās šajā brīdī parāda, ka jūsu ķermenis un jūsu dzīve nav atdalāmi. Visi šie meklējumi un bēgšana pārdomās ir bijuši tikai atgādinājumi sajust, pieņemt un atļaut būt tam, kas bija šķitis pārlieku daudz. Lai arī ko jūs sajustu – tas nav pārlieku daudz. Jūsu ķermenis vienkārši saka: “Pievērs uzmanību man tā vietā, lai meklētu atvieglojumu tur, kur to nav iespējams atrast. Es esmu Tavs atvieglojums.”

Avots: http://9journal.com.ua

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe speciāli priekš www.garavasara.com;

* Korektore: Liene Lāce