Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

Ja Tu paslēpsi ziedu istabā, lai tam nepiekļūst ne saule, ne jelkāda vēja plūsmiņa, tad, iespējams, Tu domā, ka esi to pasargājis. Taču šādi Tu to iznīcini, jo tiek pastrādāta pašnāvība. Bez šaubām, to visu Tu dari, pamatojoties uz labākajiem nodomiem, jo aiz mājas sienas ir pārāk daudz vēja, saules un lietus, un Tu vēlies pasargāt maigo pumpuru. Tādēļ Tu to slēp savā guļamistabā, aizverot visas durvis un logus. Zieds nomirs.

Tas spēs atvērties tad, kad to sasildīs saule, tas izdejosies vējā, atvērsies pēc peldes lietū, un, kad būs parunājies ar zvaigznēm. Zieds pieder vienotajam un atveras, kad viņa saknes dziļi ietiecas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs - viņa svētlaime paliek tikai pumpurs, ja viņš pārāk satraucas par savu drošību, baidās no briesmām, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur sevi ieslodzījumā aiz aizsargmūra. Tā viņš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt bez briesmām, jo tad tā nebūtu dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību, baidoties no nāves. Pieņemt izaicinājumu, priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumam, – lūk kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zina, kas ir Dievs. 

Ošo – Rīta meditācijas

* No krievu valodas tulkoja Agnese Palameika

* Korektore: Vineta Kurgāne