Par patiesu draudzību

Vārds “draugs” (tāpat kā vārds “mīlestība” vai “Dievs”) mūsdienās ir kļuvis gandrīz nenozīmīgs, tukšs no pārmērīgas lietošanas. 

Zaudējis savu svētumu, vērtību.

Patiesa draudzība nav peles klikšķis sociālajos tīklos. Tā nav tukša uzslava. Nav nozīme, kā kāds liek jums izskatīties. Draudzība nav aksesuārs.
Tas nav kaut kas, par ko izlemjat dienas laikā.

Ir viegli teikt “mēs tagad esam draugi”. Izklausās labi, pozitīvi, mierinoši. Un daudziem cilvēkiem ceļas pašcieņa atkarībā no tā, cik "daudz" draugu viņiem ir. Vai, cik "bieži" cilvēki sazinās ar viņiem.

Jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā vērtība ir daudzumam, nevis kvalitātei.
Mēs esam tik ļoti saistīti, tomēr tik atdalīti.

Jūs varat atklāt, kas ir jūsu patiesie draugi, tikai laika gaitā.
Jūs nevarat zināt līdz brīdim, kad esat bijuši pārbaudīti atkal un atkal.

Patiesa draudzība ir pieredzes uguns rūdīta.
Tā ir ceļojums, nevis galamērķis.

Kas notiks, kad neizbēgami parādīsies sāpes un diskomforts?
Vai slēpjat viens no otra savas sāpes, bailes, dusmas, skumjas? Vai jūs noslēdzaties, izvairāties, novēršaties? 
Vai pievēršaties brūcei? Paturat to sev? Dalāties tajā viens ar otru?
Vai turpināt savu draudzību, pat ja jūsu sirdis ir salauztas un vārīgas?

Vai kopīgi spējat spert soli mīlestības laukā, nevainojot vai neapkaunojot viens otru, nenosodot viens otra domas un jūtas, bet esot mirklī, radot drošu patvērumu – draudzības svētnīcu, kurā visvarenākās enerģijas var tikt pārstrādātas.

Un nemēģinot sadziedēt viens otra rētas. Nemēģinot pazudināt otra sāpēs aiz vainas apziņas. Un nemēģinot apslēpt savas jūtas, baidoties viņus zaudēt, liekot viņiem vilties vai sadusmojot.

Vai spējat ieklausīties viens otra viedoklī pat tad, kad pilnībā nepiekrītat, cienot, kā katrs no jums uztver pasauli?
Vai spējat atbalstīt savu draugu un sajust viņa nesavtīgo atbalstu, lai jūs abi gan sniedzat, gan saņemat – esat līdzsvarā, nevis atkarīgi viens no otra?

Ja jūs zaudētu savu statusu, darbu, izskatu, veselību; kad jūsu panākumi kļūtu par neveiksmes stāstu; kad jums nepavisam neveiktos, vai jūsu draugs joprojām būtu blakus? Vai arī viņš pēkšņi zaudē interesi, kad izvēlaties citu dzīves ceļu – virzienu, ko viņš "nepieņem"? 
Vai jūs mīl kāds esat, nevis, ko jūs darat vai arī, kā jūs viņam liekat izskatīties, vai, cik daudz jūs viņiem sniedzat materiāli?

Vai tās ir ugunī rūdītas, beznosacījuma attiecības?

Tad un tikai tad, varbūt, tikai varbūt jūs varat sākt lietot vārdu “draugs”.

Draudzība ir svēta, un reta, un bezgala vērtīga; kad jūs to atrodat, gadiem ejot.

Džefs Fosters           

* No angļu valodas tulkoja Matīss Freimanis speciāli priekš www.garavasara.com