Par ģēniju eksistenci cilvēce maksā milzīgu cenu

Neirolingviste un eksperimentālā psiholoģe, filoloģijas un bioloģijas doktore, Norvēģijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Tatjana Černigovskaja nolasīja lekciju “Kā internets ir mainījis mūsu smadzenes”, kurā izkliedēja populāros stereotipus par smadzeņu darbību un pastāstīja, kāpēc “Google” un interneta izglītība nav nemaz tik derīga kā izskatās. Sniedzam jums īsu lekcijas konspektu.

Smadzeņu sastāvs ir šāds: 78% ūdens, 15% tauki, bet pārējais – olbaltumvielas, kālija hidrāts un sāls. No tā, ko mēs Visumā pazīstam, nav nekā vēl sarežģītāka, ko mēs varētu salīdzināt ar smadzenēm. Pirms pāriet pie tēmas par to, kā internets ir izmainījis mūsu smadzenes, pamatojoties uz pašreizējiem datiem, es pastāstīšu par to, kā smadzenes mācās un kā tās mainās.

Var teikt, ka ir sākusies apziņas un smadzeņu pētīšanas mode. Īpaši apziņas, kaut gan tā ir bīstama teritorija, jo neviens nezina, kas tā tāda ir. Sliktākais, bet tanī pašā laikā arī labākais, ko varu šajā saistībā teikt, ir tas, ka es zinu, ka es esmu. Angļu valodā tas saucas first firsten experience, kas nozīmē – pieredze pirmajā personā. Mēs ceram, ka tas ir tas, kas nav gandrīz nevienam dzīvniekam un pagaidām nav arī mākslīgajam intelektam. (…)

Smadzeņu tēma ir kļuvusi populāra, cilvēki ir sākuši saprast, ka smadzenes – tā ir noslēpumaina, jaudīga lieta, ko pārpratuma dēļ mēs nez kāpēc saucam par “savām smadzenēm”. Tam mums nav pilnīgi nekāda pamata. Kas pieder kam – tas vēl ir jautājums.

Mēs tās varam saukt par “savām” tikai tādā nozīmē, ka tās kaut kā nejauši ir nonākušas mūsu galvaskausa kastītē. Bet tās ir daudz jaudīgākas par mums pašiem. “Vai jūs gribat teikt, ka smadzenes un es – tās ir divas dažādas lietas?” – jautāsiet jūs. Atbildu: “Jā”. Mums nav varas pār smadzenēm, tās lēmumus pieņem patstāvīgi. Un tas nostāda mūs ļoti kutelīgā situācijā. Bet prātam ir viena viltība (triks): smadzenes visus lēmumus pieņem pašas, vispār visu dara pašas, bet sūta cilvēkam signālu: “Neuztraucies, to visu izdarīji Tu, tas bija Tavs lēmums”.

Kā jūs domājat, cik lielu enerģijas daudzumu izmanto smadzenes? 10 vati. Es pat nezinu, vai ir tādas jaudas lampiņas. Iespējams tikai ledusskapī. Labākās no smadzenēm labākajos no saviem kreatīvajiem mirkļiem izmanto, teiksim, 30 vatus. Superdatoram nepieciešami megavati, īstie jaudīgie superdatori tērē enerģiju, kas nepieciešama nelielas pilsētas elektrifikācijai. Tādējādi var secināt, ka smadzeņu darbība atšķiras no veida, kā strādā datori. Tas liek mums aizdomāties līdz tam, ka, ja mēs galu galā tomēr uzzinātu, kā darbojas smadzenes, tas iespaidotu visas mūsu dzīves sfēras, ieskaitot pat enerģētisko – būtu iespējams tērēt mazāku daudzumu enerģijas.

Iepriekšējā gadā pēc jaudas tika salīdzināti visi pasaules datori ar viena cilvēka smadzenēm. Jūs saprotat, cik garu ceļu ir nogājušas smadzenes savā evolūcijā? Neandertālieši pēc kāda laika pārvērtās par Kantu, Einšteinu, Gēti un tā tālāk pēc saraksta. Par ģēniju esamību mēs maksājam milzīgu cenu. Psihiskie un nervu traucējumi ir nokļuvuši pasaulē sastopamāko slimību pirmajā vietā, un skaita ziņā sāk apsteigt onkoloģiskās un sirds un asinsvadu saslimšanas. Šis fakts pats par sevi jau ir pilnīgas šausmas un murgi, bet tas vēl ir arī ļoti dinamisks slogs visām attīstītām valstīm.

Mēs vēlamies, lai mēs visi būtu normāli. Bet norma pēc būtības robežojas ne tikai ar pataloģiju, bet arī ar pretējās puses galējību – ģenialitāti , jo ģenialitāte – tā arī nav norma. Un, kā likums, šie cilvēki dārgi maksā par savu ģenialitāti. Liela daļa viņu vai nu nodzeras, beidz dzīvi pašnāvībā, ir slimi ar šizofrēniju vai tamlīdzīgi. Un tā ir milzīga statistika.

Mēs piedzimstam ar jaudīgu datoru galvā. Bet tajā vajag uzstādīt programmas. Viena otra programmas tajā jau eksistē, bet citas ir jālejupielādē, un tās jūs lejupielādējat visu savu dzīvi, kamēr nomirstat. Tās lādējas visu laiku, jūs visu laiku maināties, pārkārtojaties. Šo minūšu laikā, kamēr mēs tagad runājam, visu mūsu smadzenes, manas, protams, arī, jau ir pārveidojušās. Smadzeņu galvenā darbība ir mācīties. Ne jau šaurā, banālā izpratnē – zināt kaut ko aptuveni par Dreizeru vai Vivaldi, bet pašā apjomīgākajā – tās pārstrādā informāciju visu laiku.

Mūsos ir vairāk nekā 100 miljardu neironu. Dažādās grāmatās figurē dažādi skaitļi, un kā gan patiesībā tos var saskaitīt? Katram neironam, atkarīgi no tā tipa, var būt līdz 50 tūkstošiem saikņu ar citām smadzeņu daļām. Ja kāds, kurš spēs skaitīt, saskaitīs, tas iegūs kvadriljonu. Smadzenes – tas nav vienkārši neironu tīkls, tas ir tīklu tīkls, tīklu tīklu tīkls. Smadzenēs ir 5,5 petabaitu informācijas – tas ir trīs miljoni stundu caurskatāma videomateriāla. Trīssimt gadu nepārtrauktas caurskatīšanas! Tā ir atbilde uz jautājumu, vai mēs nepārpūlēsim smadzenes, ja mēs strādāsim ar “lieku” informāciju. Mēs tās varam pārpūlēt, bet ne ar “lieku” informāciju. Sāksim ar to, ko pašām smadzenēm nozīmē informācija. Tās nav tikai zināšanas. Smadzenes ir aizņemtas ar kustību, aizņemtas ar kālija un kalcija pārvietošanu caur šūnu membrānām, aizņemtas ar to, kā strādā nieres, ko dara balsene, kā mainās asins sastāvs.

Mēs, protams, zinām, ka smadzenēs ir funkcionāli bloki, ka ir kaut kāda funkciju lokalizācija. Un mēs dzīvojam ilūzijās, domādami, ka tad, ja mēs “kulstīsim mēles”, tad smadzenēs aktivizēsim zonu, kas atbild par runu. Tad lūk, ko es teikšu – tā tas nenotiek. Precīzāk sakot, šī zona, protams, arī tiks skarta, bet darbībā tiks iesaistīti arī pārējie smadzeņu rajoni. Uzmanība un atmiņa šajā brīdī arī strādās. Ja tas būs redzes uzdevums, tas nozīmē, ka redzes garoza arī strādās, ja dzirdes – tad strādās arī dzirdes. Asociatīvie procesi arī vienmēr strādās. Vārdu sakot, veicot kaut kādu uzdevumu, smadzenēs neaktivēsies kāds viens reģions – smadzenes vienmēr strādās pilnībā. Tas nozīmē, ka, lai gan pastāv reģioni, kas atbild par kaut ko konkrētu, tie tajā pašā laikā arī it kā neeksistē.

Mūsu smadzeņu atmiņa ir konstruēta savādāk nekā datoram – tā ir semantiska. Tas nozīmē, ka, piemēram, informācija par suni neatradīsies tajā vietā, kur apkopota mūsu atmiņa par dzīvniekiem. Piemēram, vakar suns nogāza kafijas krūzīti uz maniem dzeltenajiem svārkiem – un ar to pietiek, lai uz visiem laikiem šī suņu šķirne man asociētos ar dzeltenajiem svārkiem. Ja kādā parastā tekstā uzrakstīšu, ka tāds suns man asociējas ar dzelteniem svārkiem, man uzstādīs diagnozi – vājprātīga. Tas tāpēc, ka pēc zemes likumiem sunim ir jāatrodas pie citiem suņiem, bet svārkiem – blakus jaciņai. Bet pēc dieva jeb smadzeņu likumiem visas atmiņas smadzenēs atrodas tur, kur vēlas. Lai jūs datorā kaut ko atrastu, jums jānorāda adrese: mape tāda, fails tāds, bet failā jāuzraksta atslēgas vārds. Smadzenēm arī nepieciešama adrese, bet tā tiek norādīta pavisam citā veidā.

Mūsu smadzenēs lielākā daļa procesu notiek paralēli, bet datoram ir moduļi un tie strādā sērijveidā. Mums tikai šķiet, ka datori izpilda daudzus darbus vienlaicīgi. Patiesībā tie vienkārši ļoti ātri pārlec no viena uzdevuma pie cita.

Īslaicīgā atmiņa mums organizēta ne tā kā datoram. Datoram ir aparatūra un programmnodrošinājums, bet smadzenēs šīs lietas nav atdalāmas un veido kaut kādu sajaukumu. Var, protams, nolemt, ka smadzeņu aparatūra – tā ir ģenētika. Bet programmas, kuras mūsu smadzenes lejupielādē un uzstāda visu dzīvi, pēc kāda laika kļūst par aparatūru. Tas, ko jūs esat iemācījies, sāk ietekmēt gēnus.

Smadzenes nedzīvo uz šķīvja, kā profesora Dauvela galva. Tām ir ķermenis – ausis, rokas, kājas, āda, tāpēc tās atceras lūpu krāsas garšu, atceras, ko nozīmē “pēdas niezēšana”. Ķermenis ir to neatdalāma sastāvdaļa. Datoram šāda ķermeņa nav.

Ja mēs visu laiku sēžam internetā, tad izpaužas tas, ko pasaulē sauc par slimību, – datora atkarība. To ārstē tie paši speciālisti, kuri ārstē narkomānus, alkoholiķus un dažādas mānijas. Un tā patiešām ir īsta atkarība un nevis vienkārši bubulis. Viena no nepatikšanām, kas rodas saistībā ar datora atkarību, ir sociālās komunikācijas trūkums. Šiem cilvēkiem neizstrādājas tas, kas tagad skaitās viena no pēdējām (un arī jau projām slīdošām) cilvēka privilēģijām salīdzinājumā ar visiem pārējiem planētas kaimiņiem, konkrētāk runājot, spēja veidot cita cilvēka psihes modeli. Krievu valodā nav precīza termina šai darbībai, angliski to sauc par theory of mind, ko bieži idiotiski tulko kā “prāta teorija”, un kam nav nekā kopīga ar to. Patiesībā tas apzīmē spēju paskatīties uz situāciju ne ar savām acīm (smadzenēm), bet ar cita cilvēka acīm. Tas ir komunikācijas, apmācības, līdzpārdzīvojuma, empātijas utt. pamats. Šis rakurss cilvēkam parādās tikai tad, kad viņu tam apmāca. Tā ir ārkārtīgi svarīga lieta. Tie cilvēki, kuriem šis rakurss pilnībā iztrūkst, – ir slimi ar autismu un šizofrēniju. (…)

Dators ir ārējās informācijas glabātuve, bet, kad parādījās ārējie informācijas nesēji, sākās cilvēces kultūra. Līdz pat šim brīdim notiek strīdi: vai cilvēka bioloģiskā evolūcija ir beigusies vai nav. Starp citu, tas ir svarīgs jautājums. Ģenētiķi apgalvo, ka tā ir beigusies, jo viss pārējais, kas mūsos šobrīd attīstās, ir kultūra. Mans iebildums ģenētiķiem ir šāds: “Bet no kurienes jūs to zināt, ja nav noslēpums?” Cik ilgi mēs dzīvojam uz šīs planētas? Tas nozīmē, ka pat tad, ja mēs aizmirstam par kultūru kā tādu, tad mūsdienu tipa cilvēki dzīvo 200 tūkstošus gadu. Skudras, piemēram, dzīvo 200 miljonus gadu. Salīdzinot ar tām, mūsu 200 tūkstoši gadu ir milisekunde. Kad tieši sākās mūsu kultūra? Labi, pieņemsim, ka pirms 30 tūkstošiem gadu, es pat esmu ar mieru piekrist, ka pirms 50 un 150 tūkstošiem gadu, kaut tā nebija. Tas vispār ir viens acumirklis. Es piedāvāju nodzīvot vēl vismaz vienu miljonu gadu un tad paskatīties.

Informācijas glabātuve kļūst arvien sarežģītāka un sarežģītāka: visi tie mākoņi, kuros karājas mūsu dati, videotēkas, kinotēkas, bibliotēkas, muzeji pieaug ar katru sekundi. Ko ar to visu darīt, neviens nezina, jo šo informāciju nav iespējams pārstrādāt. Rakstu, kas saistīti ar smadzenēm, daudzums pārsniedz 10 miljonus – tos vienkārši nav iespējams izlasīt. Katru dienu sanāk apmēram 10 gabali. Un ko man tagad ar to darīt? Piekļuve šīm glabātuvēm kļūst arvien sarežģītāka un dārgāka. Piekļuve – tā nav lasītāju karte bibliotēkā, bet izglītība, kuru cilvēkam dod, un priekšstats par to, kā šo informāciju iegūt un ko ar to darīt. Bet apmācība kļūst aizvien ilgstošāka un aizvien dārgāka. Nav svarīgi, kurš par to maksā: vai tas ir pats students vai valsts, vai sponsors – ne jau par to ir runa. Tā objektīvi ir ļoti dārga. Tāpēc izbēgt no kontakta ar virtuālo vidi mēs jau vairs nevaram. Mēs esam nokļuvuši pasaulē, kas nevis vienkārši pilnībā sastāv tikai no informācijas, bet tā ir šķidra pasaule. (“fluid world”). Šķidra tāpēc, ka viens cilvēks var sevi uzdot par desmit personā, ar desmit segvārdiem, turklāt mēs nezinām, kur viņš patiesībā atrodas. Vēl vairāk, mēs pat to nevēlamies zināt. Kāda starpība, vai viņš šobrīd sēž Himalajos vai Peru, vai blakus istabā, vai varbūt viņš vispār nesēž nekur, un tā vienkārši ir simulācija?

Mēs esam nonākuši pasaulē, kas ir kļuvusi par nesaprotamu objektu: nav zināms, kas to apdzīvo, vai tajā visi ir dzīvi cilvēki vai ne.

Kur ir “googlēšanas” un e-izglītības problēma

Jebkura apmācība stimulē mūsu smadzenes. Pat idiotiska. Ar vārdu “apmācība” es nedomāju sēdēšanu klasē un mācību grāmatas lasīšanu, es runāju par jebkuru darbību, kuru veic smadzenes un kas ir grūti veicams konkrētām smadzenēm. Māksla tiek nodota no meistara skolniekam, no personības personībai. Mācoties kulināriju pēc grāmatas, nekas neiznāks. Ir jāstāv klāt un jāskatās, kā to dara otrs. (…)

Ir daži noteikumi, kas attiecas uz kognitīvo un kreatīvo domāšanu. Viens no tiem – ir jāatbrīvojas no kognitīvās kontroles: ir jāpārstāj visu laiku atskatīties un baidīties no kļūdām, neskatīties, kā un ko dara kaimiņi, jāpārstāj sev pārmest: “Laikam es nevarēšu to izdarīt; principā, nav vērts pat mēģināt, es tam neesmu pietiekami sagatavots”. Lai domas plūst, kā tās plūst. Tās pašas aizplūdīs tur, kur vajag. Smadzenēm nav jābūt nodarbinātām ar darba izskaitļošanu kā kalkulatoram. Dažās firmās, kuras var to atļauties (es zinu, ka Japānā tādas ir), darbā pieņem īpatnēju cilvēku, pilnīgu hipiju pēc uzvedības. Viņš visiem traucē, nevienu neieredz, saņem naudu neparko, nāk uz darbu nonēsātos džinsos un nevis uzvalkā, kā pieklājas. Viņš apsēžas tur, kur nevajag, viņš visu jauc, viņš smēķē tur, kur nevienam tas nav atļauts, bet viņam ir atļauts, viņš izsauc spēcīgu negatīvu reakciju. Un tad pēkšņi saka: “Ziniet, to vajag šeit, to tur, bet šo te šeit”. Rezultāts ir 5 miljardu peļņa.

1998. gadā vidējais meklējumu skaits Google bija 9,8 tūkstoši, tagad to ir 4,7 triljoni. Tas ir mežonīgs cipars. Un mēs novērojam to, ko tagad sauc par Google-efektu: mēs esam “uzsēdušies uz ērtības adatas”, kas dod mums iespēju ļoti ātri saņemt informāciju jebkurā brīdī. Tā rezultātā mums tiek bojātas dažādu veidu atmiņas. Darba atmiņa kļūst kaut arī ne slikta, bet ļoti īsa. Google-efekts rodas tad, ja mēs meklējam informāciju at our fingertips, tas ir it kā ar pirkstu pieduries, un tā jau tiek saņemta. 2011. gadā notika eksperiments, kas tika publicēts žurnālā Science: tika pierādīts, ka studenti, kuriem ir pastāvīga un ātra piekļuve datoram (bet tagad tas ir iespējams visiem, jo visiem ir planšetdatori), var atcerēties krietni mazāku informācijas daudzumu nekā studenti pirms šīs ēras. Tas nozīmē, ka smadzenes kopš tā laika ir mainījušās. Ilglaicīgajā datora atmiņā mēs glābjam to, ko vajadzētu glabāt mūsu smadzenēm. Tas apliecina to, ka mūsu smadzenes ir atšķirīgas. Tagad pamazām viss virzās uz to, ka smadzenes kļūst par datora piedēkli.

Mēs esam atkarīgi no kaut kāda pārslēgšanas slēdža, pēc kura izslēgšanas mēs būsim pilnīgi nesagatavoti. Vai jūs spējat saprast, cik augsta ir mūsu atkarības pakāpe no tā? Jo vairāk ir Google, jo mazāk mēs tajā redzam Google – mēs pilnībā tam uzticamies. Bet kur jūs to rāvāt, ka viņš jums netic? Jūs, protams, man varat iebilst: bet kur es ņēmu, ka manas smadzenes man nemelo? Un te man nākas apklust tāpēc, ka es to ne no kurienes neņēmu, melo arī smadzenes.

Paļaujoties uz interneta tehnoloģijām, uz virtuālo pasauli, mēs sākam sevi zaudēt kā personības. Mēs jau nezinām, kas mēs esam tāpēc, ka segvārdu dēļ mēs nesaprotam, ar ko kontaktējamies. Varbūt jūs domājat, ka kontaktējaties ar dažādiem cilvēkiem, bet patiesībā tas ir viens cilvēks astoņu, un varbūt pat trīsdesmit vietā. Es negribu, lai mani uztver kā retrogrādu – es pati datorā pavadu mežonīgu laika daudzumu. Nesen es iegādājos planšeti, un es sev jautāju: “Kāda velna pēc es to izdarīju? Kāpēc es visu laiku pie viņiem esmu kā uz adatas? Kāpēc viņi man visu laiku pasviež te Windows vienu, te atkal citu versiju? Kāpēc man savas vērtīgās šūnas – pelēcīgās, baltās, visu citu krāsu – jātērē, tam, lai apmierinātu kaut kādu intelektuālu, tehniski labi sagatavotu ķēmu, ambīcijas? Citu variantu diemžēl nav. Laikam ar šādu izskaņu mums ir jābeidz.

* Avots: snob.ru;

* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe;

* Korektore: Liene Lāce.

==========================================================================

Draugi! Kā jūs esat ievērojuši, labi raksti latviešu valodā ir retums. Mēs gribētu priecēt ar tādiem vairāk, bet tam vajadzīga jūsu palīdzība. Meklējam atbildīgus palīgus, kuriem nelielu interesantu rakstu tulkošana no angļu un krievu vālodas sagādās prieku. Rakstiet mums uz info@garavasara.com. Peace and Love! GV team

==========================================================================

X