Negatīvas emocijas: pieņem, saproti un piedzīvo

Kādēļ negatīvas emocijas tik ilgi “neatlaiž”? Šis jautājums bieži tiek uzdots konsultācijās. Tam ir daudz iemeslu, taču bieži vien tas ir saistīts ar to, ka mēs nevēlamies piedzīvot negatīvas emocijas un bēgam no tām. Izklausās dīvaini, vai ne?

Līdzko cilvēks sajūt ilgas, skumjas, bēdas un līdzīgas sajūtas, viņš, pirmkārt, cenšas ar to “tikt galā”. Ar visiem iespējamajiem līdzekļiem izdarīt tā, lai nejustu negatīvo emociju. Rezultātā, viņš neizdzīvo šo emociju līdz galam, tā netiek izsmelta, un tā atgriežas atkal un atkal. To var salīdzināt ar kompjūterprogrammu, kas vēlas veikt līdz galam kādu procesu, bet kaut kas neļauj to izdarīt, un tā it kā “uzkaras” šajā stāvoklī.

Normālā stāvoklī vesels cilvēks izjūt visu emociju spektru - gan negatīvas, gan pozitīvas. Nav normāli visu laiku izjust tikai viena spektra emocijas.

Bez tam, psihei ir nepieciešamība izjust visas emocijas. Kā jums šķiet, kas jums liek skatīties gan detektīvus, gan drāmas, gan šausmas. Tā ir vēlme izdzīvot emocijas!

Kādreiz, magnetofonu ērā (varbūt kāds no lasītājiem atceras tos laikus), eksistēja videnomas, kur varēja paņemt un noskatīties kaseti. Atceros, vienā no tādiem nomas punktiem bija plauktiņš kasetēm no sērijas “skatīties un raudāt”. Un cilvēki taču gāja pie šī plauktiņa! Un arī es dažreiz tur ņēmu paskatīties dramatiskas filmas. Tādēļ, ka dažreiz mēdz būt mirkļi, kad dvēsele pieprasa nevis traku jautrību, bet kaut ko nopietnu un skumju.

Tagad iedomāsimies, ka negatīvā sajūta – tā ir kasete ar filmu, un tā jau ir sākusies.

Tad, kad jūs nevēlaties izjust emociju, jūs it kā visu laiku spiežat pauzi. No tā, ka jūs tā darāt, filma nebeigsies. Un ja tā ir filma ar aizraujošu sižetu, tad rodas vēlme filmu noskatīties līdz galam. Jo ilgāk jūs spiedīsiet pauzi, jo ilgāt skatīsieties filmu.

Iemesli, kādēļ mēs izvairāmies no negatīvām emocijām

Kādēļ cilvēki parasti “spiež pauzi” un cenšas izbēgt no negatīvas emocijas piedzīvošanas?

1. Bērnības pieredze

Jau no bērnības mums tika teikts, ka ir “sliktas” emocijas, un ir “labas”. Kad mēs izjutām “labas” emocijas, vecāki bija mierīgi un priecājās, bet kad trāpījām uz “sliktajām”, tad bija vairāki varianti:

• Mēģināja pārslēgt mūsu uzmanību uz kaut ko patīkamu: “Iesim, es tev ieslēgšu multeni”.
• Ar dažādām fiziskām darbībām rāva ārā no šī stāvokļa – kratīja vai tml.
• Vecāki paši apjuka un sāka satraukties.
• Tiesāja vai karināja birkas: “Izskatās, ka tu esi dusmulis”.
• Noliedza iemeslu vai padarīja to nevērtīgu: “Nav vērts tādēļ tā pārdzīvot, tās ir muļķības”.
• Baidīja ar sekām: “Ja būsi tik bēdīgs, neviens ar tevi negribēs draudzēties”, “Ja tu tā pārdzīvosi, - saslimsi”.
• Rāja: “Ko tu tā kliedz?! Atradi nu gan, par ko dusmoties!”
• Aizliedza to piedzīvot: “Uz vecākiem nedrīkst dusmoties”.

Rezultātā, pieaugot, cilvēks pats sāk izmantot ierastās stratēģijas, lai nebūtu jāpiedzīvo negatīvas emocijas.

2. Bailes

Cilvēks vienkārši baidās piedzīvot spēcīgas negatīvas emocijas, un arī tas ir saistīts ar vecāku reakcijām bērnībā. Daudziem šķiet, ka ļaujot sev ieslīgt negatīvā emocijā:

• Tajā var “noslīkt”, t.i. emocija var pilnīgi pārņemt, un pēc tam no šī stāvokļa nevarēs tikt ārā.

• Emocija tik ļoti pastiprināsies, ka izjauks personības veselumu, “viss sašķīdīs gabaliņos”.

Ne vienam ne otram nav nekāda sakara ar realitāti.

Ja cilvēks ir psihiski vesels, tad visas emocijas beidzas, tās nomaina viena otru, emocionālais stāvoklis ir vairāk vai mazāk kustībā.

Emocija – tā ir tikai mūsu daļa, tā neapdraud mūsu veselumu. Vesels cilvēks ir spējīgs izturēt emocijas, tai skaitā arī negatīvas.

Ko darīt, lai negatīva emocija “ātrāk pāriet”

Lai cik dīvaini tas nebūtu, ir jāļauj tai būt un maksimāli tā jāapzinās.

Ja jums ir “uznākušas” kādas negatīvas jūtas, tad:

• Nosauciet tās vārdā.
• Pēc iespējas saprotiet to rašanās iemeslu.
• Pasakiet sev, ka ir normāli piedzīvot dažādas jūtas.
• Atļaujiet šīm jūtām būt.
• Novērojiet tās.

Ir novērots, ka ar pirmajiem diviem punktiem ne visiem sokas viegli – daudziem nav pieredzes nosaukt un apzināties savas jūtas.

Tas nekas. Ir iespēja ieguglēt “jūtas” vai “cilvēka emocijas”, ielādēt sev pāris tabulas, kurās ir norādīti visu šo “dīvainību” nosaukumi. Un sākt mācīties atpazīt savas emocijas.

Kā iemācīties atpazīt savas emocijas

Novērot. Cilvēkiem, kuri ir auguši mūsu kultūrā, tas ir sarežģīti un pavisam nepierasti. Ir ļoti grūti izskaidrot, kā tā var “neko nedarīt” ar emociju. Tieši tā – neko.

• Ja jums šodien ir skumji, tad saprotiet, kādēļ, un pēc tam ļaujiet sev skumt.
• Novērojiet, kā jūsu ķermenis reaģē tad, kad jums ir skumji, - kur jūs šo emociju visvairāk izjūtat.
• Kas notiek ar jūsu seju, acīm, krūtīm.
• Vienkārši ļaujiet šai emocijai būt.

Ja neiejauksieties “skumšanas” procesā, tad pēc kāda laika ievērosiet, ka skumjas sāks izgaist un beigu beigās pazudīs pavisam, tās nomainīs kāda cita emocija.

Emociju novērošana

Šis process ir līdzīgs laika apstākļu novērošanai. Iedomājieties: jūs no rīta pamostaties, un aiz loga līst lietus. Jums taču neienāk prātā uzsākt cīņu ar lietu? Ja jūs plānojāt iet pastaigāties, jūs vienkārši nogaidīsiet, bet ja ne – tad vienkārši vērosiet.

Lūk, ar emocijām būtu jāapietas apmēram tāpat.

Emocijas, kā likums, nav noturīgas. Vienas dienas laikā mēs varam piedzīvot daudz emociju. Lietošanas taktika:

• Nepieķerieties kādai vienai emocijai, ļaujiet tām nākt un iet. Ja jūs cīnāties ar kādu no tām, arī tā ir sava veida pieķeršanās.

• Attiecaties pret tām kā pret mainīgiem laika apstākļiem – neko nedariet, vienkārši nogaidiet, kad laika apstākļi mainīsies.

* Autirs: Larisa Milova;

* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta.