Mīlestība vs naids

Pēc statistikas datiem liela daļa ‘’mīlestības attiecību’’ diezgan ātri pārvēršas tādās attiecībās, kuras var raksturot kā ‘’mīlestība - naids’’. Tad mīlestība var mainīt seju un izrādīties kā skarbs uzbrukums, naidīgs pret tevi vai arī kā negaidīts un pilnīgs mīlestības atteikums.

Tas turklāt skaitās normāli. Pēc tam vairāku mēnešu vai gadu garumā jūsu attiecības būs kā šūpolēs starp ‘’mīlestību’’ un naidu, un nav saprotams, ko tas atnesīs vairāk – baudu vai sāpes. Nav nekas neparasts tajā, ka pāri pieķeras šiem cikliem gluži kā kaitīgam ieradumam.

Šī drāma ļauj viņiem justies dzīviem. Kad līdzsvars starp pozitīvajiem un negatīvajiem poliem samazinās, un kad negatīvo un destruktīvo ciklu biežums un intensitāte pieaug, kas neizbēgami agrāk vai vēlāk notiek, tad attiecību pilnīga saraušana vairs nav aiz kalniem.

Var likties, ka, ja varētu izslēgt negatīvos un destruktīvos ciklus, tad viss būtu labi, un attiecības normalizētos. Diemžēl, bet tas nav iespējams. Šīs polaritātes ir savstarpēji saistītas. Viens bez otra nemēdz būt. Pozitīvais jau sevī satur arī negatīvo snaudošā veidā. Gan viens, gan otrs būtībā ir dažādi viena un tā paša traucējuma aspekti.

Šeit runāju par to, ko parasti mēdz saukt par romantiskām attiecībām, nevis par īstu mīlestību, kurai nav pretstata, tā kā tā rodas ārpus saprāta robežām. Mīlestība kā ilgstošs stāvoklis sastopama ļoti reti – tikpat reti kā apzināti cilvēki. Tomēr īslaicīgi un tik tikko notverami mīlestības uzzibsnījumi ir iespējami arī tur, kur nepārtrauktajā prāta darbībā gadās pārrāvumi.

Protams, salīdzinot ar pozitīvo, negatīvo attiecību pusi ir vieglāk atpazīt kā traucējošu. Tieši tāpat kā nesalīdzināmi vieglāk ir ieraudzīt negatīvo Jūsu partnerī, nevis sevī. Tas var izpausties visdažādākajās formās: tieksmē iegūt, greizsirdības sajūtā, nepieciešamībā kontrolēt, tieksmē attālināties no partnera, noklusētā aizkaitinājumā, nepieciešamībā vienmēr zināt labāk, nevērībā pret otru, ieiešanā sevī, emocionālos pieprasījumos un manipulācijās, strīdu provocēšanā, kritikā, nosodījumā, dusmās vai agresijā un neapzinātā atriebībā par pagātnes sāpēm, stipru dusmu lēkmēm un fizisku vardarbību, ko nodarījuši vecāki.

Kad esi pozitīvajā pusē, jūti ‘’mīlestības’’ jūtas pret savu partneri. Pirmkārt, tas ir dziļi pateicīgs stāvoklis. Jūties dzīvs uz pilnu klapi. Tava esība pēkšņi iegūst jēgu, jo kādam esi vajadzīgs, kāds tevi grib un liek tev justies īpašam, un tu savukārt atdari ar to pašu viņam vai viņai. Kad esat kopā, tad jūtaties kā viens vesels. Šī sajūta var kļūt tik stipra, ka, salīdzinot ar to, visa pārējā pasaule vienkārši nobāl savā nenozīmīgumā.

Un tad, iespējams, esi pamanījis, ka parādās vajadzība pēc šī sajūtu piesātinājuma, un tu cieši tajā gribētu iekrampēties. Tu kļūsti atkarīgs no otra cilvēka. Viņš vai viņa iedarbojas uz tevi kā narkotikas. Kad tās ir – tu esi lidojumā, bet pat tikai doma vien par to, ka viņš vai viņa varētu vairs nebūt ar tevi, izsauc spējas greizsirdības jūtas, vēlmi iegūt tikai sev, mēģinājumus manipulēt ar emocionālas šantāžas palīdzību un var novest pie pārmetumiem un apvainojumiem, tas ir, pie zaudējuma baiļu rašanās.

Ja otrs cilvēks pēkšņi tevi pamet, tas rada asu naidīgumu, skumjas vai izmisumu. Mīlas pilnais maigums acumirklī pārvēršas naidīgos uzbrukumos vai neapturamās sāpēs. Kur šeit ir mīlestība? Vai mīlestība var vienā momentā kļūt par savu pretstatu? Vai tiešām tā sākotnēji bija mīlestība? Vai tas bija tikai kaitīgs ieradums noķert un noturēt?

Kāpēc nevajadzētu pieķerties otram cilvēkam?

Iemesls, kāpēc romantiskas mīlestības attiecības ir tik spēcīgas, tik piepildītas un vienmēr pieprasītas, ir tāds, ka tās šķietami sniedz atbrīvošanos no dziļi katrā mītošām bailēm, vajadzībām, mazvērtības un nepietiekamības izjūtām, kas ir daļa no cilvēka būtības tās nerealizētajā un neizglītotajā veidā. Līdztekus tam pastāv arī fiziski un psiholoģiski šī stāvokļa aspekti.

Fiziskajā plānā Jūs esat neviengabalains un nekad nebūsiet vesels. Jūs esat vai nu sieviete, vai nu vīrietis, un tas, kā saka, ir puse no veseluma. Šajā plānā tiekšanās pēc viengabalainības, tas ir, atgriešanās pie veseluma, izpaužas kā tiekšanās pēc pretējā dzimuma – vīrietim vajadzīga sieviete, sievietei – vīrietis. Šī ir gandrīz nepārvarama tieksme savienoties ar pretējo enerģētisko polaritāti. Saknes šai fiziskajai tieksmei ir dvēseliskas – spēcīga vēlēšanās pārtraukt dualitāti un atgriezties pie viena veseluma.

Psiholoģiskajā plānā mazvērtības un nepilnvērtības jūtas ir pat nozīmīgākas, nekā fiziskajā. Tā kā apzinies sevi ar prātu, tad sevis sajūtas tu saņem no ārpuses. Vienkārši sakot, sapratni par to, kas esi, tu saņem no tā, kam, beigu beigās, ar tevi nav nekāda sakara – no savas sociālās lomas, iegūtā īpašuma, ārējā izskata, panākumiem vai neveiksmēm, konfesijas piederības utt.

Tas ir maldīgais ‘’es’’ vai ego, ko ir radījis prāts, un kurš jūtas neaizsargāts, briesmām pakļauts un vienmēr rosās kaut kā jauna meklējumos, ar ko identificējoties, varētu justies dzīvs. Bet, lai tas varētu ilgstoši pastāvēt, vienmēr kaut kā trūkst, un nekad nekas nebūs pietiekami. Tāpēc tā bailes nekad nepāriet; tā nepilnvērtības sajūta nepagaist un vajadzības vienmēr paliek.

Un šajā brīdī parādās šīs īpašās attiecības. Rodas priekšstats, ka tās atrisina visas problēmas un apmierina visas vajadzības. Katrā ziņā, tā šķiet sākumā. Viss pārējais, no kā biji izlobījis sevis apzināšanos, tagad kļūst relatīvi nesvarīgs. Tagad tev ir viens mērķis, uz kuru fokusēties, kas aizstāj visus citus, dod tavai dzīvei jēgu un, pateicoties kuram, tu atrodi savu personību – personību, kurā esi ‘’iemīlējies’’. Tagad vairs nejūties kā nenozīmīgs puteklis vienaldzīgajā visumā, vai tev vismaz tā šķiet.

Tavai pasaulei nu ir centrs – vienīgais pielūdzamais. Un fakts, ka šis centrs nav tevī, un šī iemesla dēļ radušās jūtas joprojām turpina rasties no ārpuses, sākumā pat neliekas uzmanības vērts. Svarīgs ir vien tas, ka zem šīm visām jūtām gulošā nepilnvērtība, bailes, mazvērtība un sevis nerealizēšanas sajūta, kas ir tik raksturīga egoistiskam stāvoklim, vairs nepastāv – vai tomēr pastāv? Vai šīs sajūtas izgaisa, vai tomēr turpina eksistēt zem laimīgās realitātes trauslā ledus?

Ja savās attiecībās tu pārdzīvo gan ‘’mīlestību’’, gan tās pretmetu – uzbrukumus, emocionālu vardarbību utt., tad izskatās, ka kļūdaini par mīlestību esi uztvēris ego pieķeršanos un fizisku atkarību. Tu nevari mīlēt savu partneri un nākamajā mirklī uzbrukt viņam vai viņai.

Patiesai mīlestībai nav pretmeta. Ja tavai ‘’mīlestībai’’ tāds ir, tad tā nav mīlestība, bet gan spēcīga ego vajadzība pēc vēl pilnīgākas un dziļākas sevis sajūtas. Tā ir tava vajadzība, kuru otrs cilvēks nepārtraukti apmierina. Ar šo ego nomaina atbrīvošanu, un īsu brīdi tas tiešām tiek uztverts gandrīz kā atbrīvošana.

Un tad pienāk brīdis, kad tavs partneris sāk uzvesties tā, kā tas neatbilst tavām vajadzībām vai, pareizāk sakot, tava ego vajadzībām. Sāpes, bailes un tukšuma sajūta, kas ir neatņemamas egoistiskās apziņas sastāvdaļas, bet pavisam nesen tika dēvētas par ‘’mīlestības attiecībām’’, atkal izlien virspusē. Tāpat kā narkomāniem, kamēr vien ir narkotikas, tu esi zirgā, bet neizbēgami pienāk brīdis, kad narkotikas pārstāj uz tevi iedarboties.

Un tad, kad sāpīgās sajūtas atgriežas, tu sāc tās pārdzīvot vēl stiprāk nekā agrāk, un pat vēl vairāk – tu uztver savu partneri kā šo sāpju iemeslu. Tas nozīmē, ka tu projicē tās uz ārpusi un uzbrūc ar visu spēku, kurš nu ir šo sāpju sastāvdaļa.

Šis uzbrukums var pamodināt tava partnera paša sāpes, un viņš vai viņa var tev atmaksāt. Šajā brīdī ego vēl neapzināti cer, ka šis uzbrukums vai mēģinājumi manipulēt būs pietiekams sods tavam partnerim, ka tas spēs mudināt mainīt viņa uzvedību tā, lai to atkal varētu izmantot kā savu sāpju notušētāju.

Ikviena pieķeršanās izriet no zemapziņas atteikšanās atklāti sastapties ar savām personiskajām sāpēm un iziet tām cauri. Ikviena pieķeršanās sākas un beidzas ar sāpēm. Lai pret ko tu justu pieķeršanos – pret alkoholu, ēdienu, legālām vai aizliegtām narkotikām vai pret cilvēku – tu izmanto šo kaut ko vai kādu, lai piesegtu savas bailes.

Lūk, kāpēc pēc tam, kad pāriet intīmo attiecību sākotnējā eiforija, tajās parādās tik daudz nelaimju un tik daudz sāpju. Pašas par sevi šīs attiecības nav sāpju vai nelaimes iemesls. Tās izvelk virspusē tās sāpes un tās nelaimes, kas jau ir tevī. Līdzīgi darbojas jebkura cita pieķeršanās. Jebkura pieķeršanās neizbēgami noved tai punktā, kad tā vairs uz tevi neiedarbojas, un tad tu savas sāpes jūti daudz spēcīgāk nekā agrāk.

Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairums ļaužu visu laiku izvairās no būšanas šai brīdī un mēģina meklēt glābiņu nākotnē. Pirmais, ar ko viņi varētu sastapties, ja fokusētos uz šo brīdi, būtu viņu pašu sāpes, un tas ir tieši tas, no kā viņi visvairāk baidās. Ja vien viņi zinātu, cik vienkārši, atrodoties šajā brīdī, ir rast pieeju klātesamības spēkam, kurš izšķīdina pagātni kopā visām ego sāpēm, kā arī realitātei, kas izgaisina ilūzijas. Ja vien viņi zinātu, cik tuvu viņi ir sevis paša realitātei, cik tuvu Dievam.

Izvairīšanās no savstarpējām attiecībām ar mērķi izvairīties no sāpēm – tā arī nav izeja. Sāpēs pastāv jebkurā gadījumā. Trīs neveiksmes attiecībās tikpat gadu garā laika sprīdī tevi pamodinās drīzāk, nekā trīs gadi uz neapdzīvotas salas vai trīs gadi, pavadīti aiz atslēgas. Tomēr, ja tu mācēsi savā vientulībā ienest piesātinātu klātesamību, tad tā sāks strādāt arī tavā labā.

* Ekharts Tolle, fragments no grāmatas "Tagadnes spēks".

* No krievu valodas tulkoja Liene Strole;

* Korektore: Liene Lāce