Meditācija bez piepūles

Viens no tematiem, ko ar Ekhartu Tolle apspriedām mūsu sarunā bija, cik vieglai būtu jābūt meditācijai, ka nebūtu vajadzīga tiekšanās vai koncentrēšanās. Daži no jums varētu būt pārsteigti, pirmo reizi to dzirdot. Es biju pārsteigts. Kad pirmo reizi sāku meditāciju, man vairākkārt bija teikts, ka tā ir nopietna garīgā disciplīna un daudzu gadu prakse.

Un mana pieredze to apstiprināja. Mans prāts bija domu pilns, un, lai kā es mēģināju, nevarēju no tām atbrīvoties. Tāpat kā daudzi citi, es, protams, pieņēmu, ka mani pūliņi nav pietiekami, ka man vajadzīga lielāka garīgā disciplīna.

Taču gadu gaitā, esmu sapratis, ka kluss prāts nav prāta stāvoklis, kas jāsasniedz. Tas ir stāvoklis, ko mēs piedzīvojam, kad nekas nav jāsasniedz. Tas ir prāts savā dabiskajā stāvoklī, ko neietekmē bailes un vēlmes, un domas, kas tās rada. Kad viss ir labi mūsu pasaulē, mēs arī iekšēji jūtamies labi; mēs jūtamies viegli. Vai drīzāk, tā tam vajadzētu būt. Tomēr pat tad, ja tiek apmierinātas visas mūsu fiziskās vajadzības, un nepastāv briesmas vai apdraudējums, mēs reti jūtamies viegli. Biežāk tieši pretēji. Ja mums nav ko darīt, lielākai daļai sāk kļūt garlaicīgi. Ja kāds mūs sarūgtina, pēc šī notikuma mēs varam bēdāties dienas, nedēļas vai pat gadus. Vai mēs varam pavadīt laiku, uztraucoties par situācijām, kas varētu rasties, bet reti, kad rodas.

Šādām sajūtām līdzi nāk gandrīz bezgalīgs daudzums domu. Lielākā daļa no šīm domām pārtop raizēs, par to, kā vairāk laika pavadīt miera stāvoklī. Ironiski, jo uztraukts prāts, jau pēc definīcijas, nav miera stāvoklī. Tas ir skumjš joks par cilvēkiem. Mēs esam tik aizņemti, uztraucoties par to, vai nākotnē būsim miera stāvoklī, ka nedodam sev iespēju būt mierā tagadnē.

Ņemot vērā, cik viegli šādas domas rodas, mēs saprotam, ka tās ir jāsamazina un jākontrolē. Bet šī pieeja izriet no tās pašas pārliecības, no kuras domas rodas - no pārliecības, ka mums ir nepieciešams kontrolēt lietas, lai justos mierīgi. Kā dažādas meditācijas tradīcijas ir atklājušas, efektīvāka pieeja ir pieņemt, ka domas rodas un uzzināt, kā strādāt ar tām.

Vislabāk pieeju varētu apkopot šādi:

1. Kad saproti, ka esi sapinies domās, netiesā un nevaino sevi. Tas notiek, pat ar vispieredzējušākajiem meditācijas praktizētājiem.

2. Tā vietā, lai sekotu domai, kā jūs to parasti darītu, maigi virziet savu uzmanību atpakaļ uz kādu pieredzi šajā brīdī. TM (transcendentāla meditācija) tā varētu būt mantra, uzmanība uz elpu, vai citās praksēs, vizuāls tēls, mīlestības sajūta, vai sevis apzināšanās.

3. Ļaujiet jūsu uzmanībai atpūsties šajās pieredzēs. Nemēģiniet koncentrēties vai noturēt to tur. Ak jā, jūs noteikti atkal aizklīdīsiet domās. Bet prakse nav, lai mācītu, kā palikt tagadnē, bet gan lai mācītu, kā tagadnē atgriezties.

Bet arī tad, centieni un pūles var rasties ļoti smalkos veidos. Varbūt, ja es šādu iespējamību esmu pieminējis, būs vieglāk tos atpazīt. Daži centieni un pūles var būt tik smalki, ka mēs pat nepamanām, ka to darām. Varbūt neliela pretestība pret pieredzi. Pat neliela vēlēšanās, lai izdotos laba meditācija var stāties mums ceļā.

Pīters Rasels (Peter Russell) ir autors un skolotājs, kas koncentrējies uz apziņu un mūsdienu garīgumu. Viņa sarakstītās grāmatas ir The Global Brain, Waking Up in Time un From Science to God. Pīters uzskata, ka šodien svarīgs uzdevums ir atbrīvot cilvēka domāšanu no ierobežotajiem uzskatiem un attieksmes, kas slēpjas aiz tik daudzām mūsu problēmām - personīgajām, sociālajām un globālajām. Viņa misija ir izsijāt būtisko gudrību par cilvēka apziņu, kas atrodama dažādās pasaules garīgajās tradīcijās, un mūsdienās, pārliecinošā veidā izplatīt to mācībā par sevis atbrīvošanu. Viņam ir vispusīga mājas lapa, kas satur daudz rakstu,  audio un video ierakstu ar viņa idejām: peterrussell.com 

* No angļu valodas tulkoja Kristīne Kūriņa