Māte

Viņi teica, ka Tu augi manī iekšā.

Bet es zināju labāk. Tu biji vēl tuvāk.

Mans ķermenis bija Tavs. Tava elpa bija mana elpa. Tava sirds bija manējā.

“Tev jābūt laimīgai,” viņi teica. “Apsveicu. Tu būsi brīnišķīga māte.”

Es nezināju. Dziļi manī radās milzīgas bailes. Arī ekstāzes. Brīžiem es jutu tik ļoti dziļu vientulību. To neviens nevarēja saprast, pat ne mani tuvākie draugi, ne mana ģimene, ne mans vīrs.

Manas sāpes bija Tavas sāpes, mazais. Mani prieki, manas bēdas, manas bailes, mans izsalkums – tas viss bija Tavs. Un Tavējais – viss mans.

Savādas sajūtas. Sāpes. Jutīgums. Garastāvokļa maiņas.

Slikta dūša. Ak, Dievs, tā nepārtrauktā sliktā dūša. Asinis, visur. Muguras sāpes. Kuņģa dedzināšana. Viss kā ugunīs.

Ja esmu godīga, bija reizes, kad es vainoju Tevi. Gribēju, lai esi prom. Gribēju, lai Tevi izgriež. Pēdējā nodošana. Tu salauzi manu sirdi un sadragāji manus sapņus. Iepriekšējā dzīve bija pagalam, tapa jauna. Nāve, piedzimšana, ticības krīze.

Dažkārt es nezināju, vai vēl joprojām vēlējos Tevi. Tagad es varu to atzīt.

Un tomēr bija reizes, kad Tu man biji tik ļoti vajadzīgs. Reizes, ko nevarētu iedomāties izdzīvojam bez Tevis. Reizes, kad Tu biji viss, kas man šajā pasaulē bija. Tu biji iemesls vēl vienai ieelpai, mans iemesls palikt.

Bija reizes, kad es apsvēru ņemt rokās nazi, bet Tu mani apturēji. Kauns par to, tāds kauns. Un vaina. Bailes no sevis pašas. Plaisas veras vaļā. Bailes par lietām, ar kurām nekad nebiju varējusi dalīties. Tumšas lietas. Vīzijas. Kustības naktī. Čūska, sikspārnis, velociraptors. Dēmoni, velni, kas vilina mani prom. Nezināmas lietas, kas nāk no manas dvēseles. Neapzinātais kļūst apzināts. Vēstījumi. Mirušais kļūst dzīvs. Planētu kustības dziļā kosmosā. Dīvaini savienojumi, sakritības, neizskaidrojami notikumi. Dārdoņa tukšumā. Ikvienas mātes kolektīvās bailes. Mēģinājumi saturēt to visu kopā. Tevis dēļ. Tevis dēļ.

Ko ēst, ko neēst. Gulēt, mosties. Kustēties, atpūsties. Rūpēties par Tavu drošību. Tik lielu drošību. Rūpēties par savu drošību. Kā kustēties, kamēr Tu augi? Visi dod savus padomus. Atstājiet mani vienu. Aizverieties. Visi, atstājiet mani vienu. Mana roka virs Tevis. Āda nostiepjas. Āda velkas, izliecas, lobās. Kārtām nāk nost.

Vai tas biji Tu, kas sakustējās? Vai es Tevi jūtu? Savādas vīzijas, sajūtas, ko nevaru izskaidrot. Apjukums. Dažkārt nepanesams.

Saturies. Saņem sevi rokās. Uzliec drosmes masku.

“Tev jābūt tik laimīgai. Apsveicu. Tu būsi brīnišķīga māte.”

Brīnišķīga māte? Tāda, kā manējā? Ak, Dievs.

Un tad tā diena, kad iznāci ārā. Spiešana, spiešana un Tu – nenāci un nenāci. Spiešana un piedrāzt-visu-pasauli-tipa sāpes. Un nē, es nedomāju, ka vīrieši to varētu saprast, patiešām ne. Plīsums. Pārrauti audi. Izšļākšanās, izplūšana, visuma izžūšana.

Tagad laimīga?

Asiņaina, savainota, kaila, bet dzīva. Tur Tu biji! Prāts apstājās. Pazuda. Manējais. Vairs ne manējais. Un tomēr mans, tik ļoti mans. Un skaists. Skaists. Perfekts. Krunkains, jā, bet perfekts. Mana sirds salūza tūkstoti reizes, un tūkstoti Tu atkal to salaboji.

Tev bija seja, pašam savējā. Tāda seja. Arī kājas un rokas. Acis, kas zināja. Līdzīgas manējām. Tu izaugi iekšpus manis, bet parādījies ārpusē. Tu – formu mainītājs, Tu – brīnums, Tu – mazais zēns.

Tu elpoji pats. Mans mazais zēns, viņš elpo pats.

Un pēkšņi man pietrūka to dienu, kad mēs elpojām kopā. Nostalģija pēc tām dienām. Bet es biju laimīga, ka nu Tu elpoji pats. Tas prieks un tās skumjas, ko es nevaru izskaidrot. Es tik tikko to varēju saturēt kopā savā pārgurušajā sirdī. Atkarīgi, neatkarīgi. Viens, bet ne tas pats.

Mans dēls, mans skaistais, mazais zēns, es nezinu, vai Tu piedzimi tajā dienā, vai Tu palaidi mani, vai nomira iepriekšējā dzīve, vai visi trīs kopā. Kādēļ mana sirds lūza, kad visi apkārtējie raudāja no laimes? Vai Tu zināji atbildi?

Mans mazais zēns. Mans tieviņais, asiņainais, pēc savas dzīvības brēcošais, paziņojot par savu atnākšanu katram, kas bija gatavs klausīties mazu zēnu. Mūsu saites tika pārcirstas, un tomēr mēs nekad nevarējām būt šķirti. Mēs esam divas sirdis, kas veidotas no vienas. Divas elpas, kas reiz bija neatšķiramas. Es mirtu Tevis dēļ, atdotu Tev savu sirdi, sava smadzenes, visu sevi.

Es esmu Tava māte, un Tu esi mans dēls.

Un ja karalis Zālamans teiks savu spriedumu, man nebūs pat jādomā. Atbilde ir “Jā,” mans mīļais. Atbilde ir “Jā.” Ņem, viņu, saņem, lai viņš pieder Tev. Tu, mele, ņem viņu visu, ne pusi, bet visu, un rūpējies par viņa drošību, un mīli viņu tā, kā es mīlēju. Es viņu glabāšu savā sirdī, un viņš mani atradīs, es zinu, ka kādu dienu viņš mani atradīs, kādu dienu viņš saraus važas un atradīs mani, viņš atradīs savu ceļu mājup, jo viņa ķermenis bija mans, viņa elpa bija mana elpa, un mūsu sirdis vēl joprojām sitas kā viena.

Džefs Fosters

* Fotogrāfijas avots: pixabay.com;

* No angļu valodas tulkoja Liene Lāce.

==========================================================================

Draugi! Kā jūs esat ievērojuši, labi raksti latviešu valodā ir retums. Mēs gribētu priecēt ar tādiem vairāk, bet tam vajadzīga jūsu palīdzība. Meklējam atbildīgus palīgus, kuriem nelielu interesantu rakstu tulkošana no angļu un krieu vālodas sagādās prieku. Rakstiet mums uz info@garavasara.com. Peace and Love! GV team

==========================================================================