Katra diena - pirmā dzīves diena

Katra diena ir pirmā dzīves diena. Dzīvo šo dienu tā, it kā tu šodien būtu piedzimis no jauna. Tev ir tavs personīgais uzdevums. Šodiena ir tavs personīgais uzdevums. Ja tu atvērsi acis šim mirklim – šeit un tagad, un vienmēr kustībā, - tu ieraudzīsi, ka tajā visa ir pietiekoši. Šodiena ir pilnīgi šodiena. Pati par sevi - perfekta un pabeigta.

Katrs mirklis ir pirmais tavā dzīvē, katrs mirklis ir pēdējais tavā dzīvē. Patiesība mainās katru mirkli, un tai pašā laikā tā ir mūžīgā dzīve.

Nepastāvība nozīmē tikai šo mirkli: šajā neatkārtojamajā mirklī ir runa par “visu vai neko”. Tev ir tikai šis gaisa malks, pēc tam visam pienāks beigas. Izelpas laikā tev ir jābūt svarīgai tikai šai vienai izelpai; ieelpas laikā, šai ieelpai ir jābūt pēdējai tavā dzīvē. Parasti mēs kļūdāmies, kad domājam, ka tur ir jābūt vēl kaut kam: mēs domājam, ka mums ir jāspēlē “tēva” loma saviem bērniem un “vectēvu” saviem mazbērniem. Taču tai pašā laikā viss eksistē tikai sev pašam, šajā mirklī – mazbērns kā mazbērns, vectēvs kā vectēvs, dēls kā dēls. Tāpat, kā izelpa, – tā ir pilnīga izelpa un ieelpa, – tā ir tikai šī viena ieelpa. Atlaidiet visu! Tikai tad, ja kaut kas eksistē pilnīgi sev pašam, atsevišķs un caurspīdīgs, tad tas vienlaikus ir viens vesels ar visu visumu.

Mācīties nozīmē meklēt ceļu, – galu galā tas nozīmē meklēt pašam sevi. Vai ceļš eksistē neatkarīgi no tavas dzīves? Virzīties pa ceļu nozīmē neko citu, kā noskaidrot, par ko vispār patiesībā šajā dzīvē ir runa.

Mēs vienmēr esam neapmierināti: mēs pat esam neapmierināti paši ar sevi un tādēļ nemitīgi cenšamies kļūt savādāki. Taču šis arī ir tas punkts, kur sākas ilūzija. Tu neesi savādāks nekā tas, kurš šajā mirklī, neapmierināts ar sevi, dzīvo savu dzīvi. Neviens nevarētu būt tavā vietā. Un tas viss, ko tu šajā mirklī domā, gribi un dari – esi tu pats, neaizvietojams tāds, kāds tu esi – tas nozīmē, ka nav nekāda “patiesā Es” izņemot šo “neapmierināto Es” šeit un tagad.

Tu esi pārsteigts, kādēļ pretimstāvošajam cilvēkam ir tik dusmīga sejas izteiksme? Varbūt tādēļ, ka tu pats uz viņu dusmojies – un viņš vienkārši raugās pretim ar tikpat dusmīgām acīm. Tas, ko tu jūti attiecībā uz citiem, atspoguļojas viņu attieksmē pret tevi.

 “Putns dzied, puķe smejas – tāpat vien, pilnīgi dabiski”. Nevienam no viņiem neienāk prātā tādas domas, kā: “Es tūlīt ar savu dziesmu radīšu iespaidu uz Savaki”. Vai arī: “Tu esi akls, vai? Vai tad tu neredzi, cik es šeit skaisti ziedu?”. Putns vienkārši dzied, puķe vienkārši zied – tādā veidā, ar savu palīdzību, tie realizē sevi kā paši sevi.

Dzīvē nav ne laimes, ne nelaimes. Viss ir atkarīgs no tava personīgā redzespunkta: ir cilvēki, kuri pat vislielākās laimes viducī, ir pārņemti ar savām ciešanām.

Dzīve – tas ir sapnis, ko tu radi ar savu izpratni. Ja tu saki, ka dzīve tev patīk, tad dzīve tev patīk. Bet, ja tu saki, ka tā tev ir apnikusi, tad tā tev arī apnīk.

Lai kas ar tevi notiktu: ja tu to mērosi ar bezgalības mēru, tad ieraudzīsi, ka tas nav nekas īpašs. Tāpat, ja tev kāds kaut ko uzdāvinās: tu aiz priekiem lec līdz griestiem, bet patiesībā tajā nav absolūti nekā īpaša.

Daudzas lietas šajā dzīvē ir tikai prāta produkti: izpratne, ko mēs esam ieģērbuši drēbēs. Mums ir jāatgriežas pie sevis, jāatmostas sev, un jāredz pasaule tāda, kāda tā ir, absolūti kaila, bez mūsu fantāzijām. Viss tas, ko mēs esam iemācījušies, ko mēs esam kaut kur sagrābstījuši, tas viss mums ir jāaizmirst. Mēs vienkārši ļaujam visām šīm uzkrātajām zināšanām, ko esam ieguvuši skolā un redzējuši televizorā, vazāt sevi aiz deguna.

Tikai prāta liliputi aizraujas ar to, kas ir rakstīts grāmatās. Tev ir jāiemācās atšķirt realitāti no tavām fantāzijām. Kad tu lasi, lasi pats sevi, radi pats sevi. Tu tikai tad esi tu pats, kad visas teorijas atstāsi aiz sevis.

Svarīgi, lai tu saproti apkārtējos cilvēkus. Un, ja tu vēlies kaut ko kādam paskaidrot, tev ir nepieciešama ļoti laba intuīcija: tikai tad, ja tu sapratīsi, kāds ir skatupunkts, no kura tavs sarunu biedrs raugās uz lietām, tu varēsi viņam paskaidrot tā, lai viņš tevi saprot.

Ja tu kādu rāj, tu nedrīksti būt dusmīgs savā sirdī. Tev vienmēr ir jābūt pietiekami daudz brīvas telpas, lai nākamajā brīdī atkal iesmietos. Vienmēr, kad es uz kādu kliedzu, es tai pašā laikā smejos savā sirdī.

Ja spīd saule, ļauj saulei spīdēt; ja snieg sniegs, ļauj sniegam snigt. Tev ir jāvēro visa telpa kopumā, ne tikai tavs personīgais izgriezums no tās. Taču cilvēki dod priekšroku kaut ko radīt, tā vietā, lai pieņemtu dabu tādu, kāda tā ir.

Tavs ķermenis – tāds, kāds tas ir, - izstaro patiesības gaismu. Vienīgais, kas stāv ceļā šai gaismai, ir tavs prāts, kas cītīgi pasludina spriedumus. Ja tu vienkārši aizmirsīsi visus savus slēptos nodomus un plānus un pavērsies apkārt ar atvērtām acīm un ausīm, nemēģinot neko sagrābt, tu ieraudzīsi, ka viss ir labs, tāds, kāds tas ir.

Esi pilnīgi tu pats. Katrā vietā, katrā laikā, tev ir jāstāv cieši ar kājām uz zemes. Neizšķied bezjēdzīgi nevienu savas dzīves mirkli.

Katru dienu tev ir no jauna jārada sava dzīve. Tavai šodienai ir jāiestiepjas bezgalībā. Nepadari to par savu vakardienas domu kopiju. Tavām šodienas domām ir jābūt absolūti brīvām.

Būt brīvam no domām nozīmē pieņemt sevī bezgalīgo.

* Autors: Kodo Savaki Rosi
* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta.