Kas mums traucē parūpēties par sevi

Prast atpūsties, ēst labu pārtiku, iepriecināt sevi ar pastaigām vai masāžām – mums ir zināms, ka mūsu pašsajūta ir atkarīga no mūsu spējas izturēties pret sevi ar maigu gādību. Tomēr teoriju no prakses atdala iekšējā barjera, kuru pārvarēt nebūt nav tik vienkārši.

“Visi šie ieteikumi šķiet tik vienkārši,”- raksta 37 gadus vecā Helēna, viena no pastāvīgajām “Psychologies” lasītājām. “Izstaipīties pirms celšanās no gultas, pareizi elpot, sagatavot sev vannu un sarīkot tajā meditācijas seansu. Taču man tas ir tikpat nereāli kā uzkāpt Everestā! Droši vien savas dvēseles dziļumos es vienkārši neticu, ka tas viss var mainīt manu dzīvi. Nezin kādēļ daži cilvēki spēj iemācīties sevi lutināt, bet citi ir nolemti tikai lasīt padomus, nekad tā arī neatrodot sevī spēku tos īstenot dzīvē!”

Kāpēc daudzi no mums, pat apzinoties, ka gādīga attieksmes pret sevi ir fiziskās un emocionālās labsajūtas pamats, tomēr pret savu ķermeni izturas nevērīgi, par to aizmirst vai pat atklāti dara tam ļaunu?

Mēs “klausām tēti un mammu”

Angļu valodā ir termins “routine” – regulāru, atkārtotu darbību kopums, kuru izmanto gan ikdienas higiēnas, gan skaistumkopšanas rituālu veikšanas (beauty routine) apzīmēšanai. Mēs lietojam vārdu “rutīna” vairāk negatīvā nozīmē, ar to apzīmējot kaut ko ļoti garlaicīgu, pedantisku, kaitinošu. “Praksē rūpes par sevi izskatās kā iemācīta noteiktu darbību secība un paradums tās regulāri pildīt” – uzskata geštaltterapeite Olga Dolgopolova. “Šo paradumu mums iemāca bērnībā. Tiem, kuru tētis no rīta veica rīta rosmi, bet mamma katru vakaru pie spoguļa sev uzklāja sejas krēmu, rūpes par sevi šķitīs pašsaprotama lieta. Savukārt citiem nāksies šo zinātni apgūt pilnīgi no jauna.”

Ja vecāku rīcības piemērs mums sniedz uzvedības modeli, tad viņu uzskati par mums pašiem ļauj turpmāk attīstīt labvēlīgu (vai nelabvēlīgu) attieksmi pret savu ķermeni. “Sevis uztvere veidojas ar bērnībā piedzīvoto vārdu, žestu vai skatienu palīdzību”, – skaidro franču psihoterapeits Mišels Freids. “Ja šī pieredze bija pozitīva, mēs spējam izveidot veselīgu priekšstatu par savu ķermeni un gūt pozitīvu pašvērtējumu. Citos gadījumos attieksme pret ķermeni būs sarežģītāka un var izpausties dažādos veidos: ar sliktiem  ēšanas paradumiem, pārmērīgu saspringumu, neveselīgu dzīvesveidu, u.tt. Šos pamata datus vēlāk papildina pozitīvās un negatīvās idejas, iegūtas izglītošanās ceļā. Šis viss nosaka mūsu uzvedību”. Neuzdrošinoties veltīt sev laiku, just vainu, uzskatīt sevis lutināšanu par lieku laika tērēšanu, asociēt atpūtu ar slinkumu – šādas pārliecības, apzinātas vai neapzinātas, mūs padara kurlus pret personīgajām vajadzībām un neļauj mums pret sevi labi izturēties.

 “Es neesmu tā vērta”

Īpaši bieži šo var dzirdēt no sieviešu mutes: “Man tad nāksies atņemt laiku/naudu savai ģimenei/bērnam”. Bieži vien mēs ne tikai (un taisnīgi) liekam vienādības zīmi starp rūpēm par sevi un apmierinājumu, bet arī (un kļūdaini) šajā nodarbē redzam egoisma izpausmi. “Tādai sievietei rūpēties par citiem būs vieglāk nekā par sevi,  jo tas viņai sagādā lielu iekšēju apmierinājumu”, – konstatē Olga Dolgopolova.”Visdrīzāk, tā kādreiz rīkojās viņas māte vai vecmāmiņa. Un šī sieviete šo stafeti nodos tālāk nākamajai paaudzei, savam bērnam, par kuru viņa tā rūpējas. Bet, ja viņa iemācīsies apzināties un apmierināt un realizēt savas vajadzības un vēlmes, viņai būs daudz vieglāk to iemācīt saviem bērniem, un tādējādi palīdzēt tiem kļūt laimīgiem. Sievietei ir izvēle: nodot tālāk šo neapmierinātības ar savu dzīvi un ciešanu formu, vai arī apstāties un pievērst uzmanību savām vajadzībām un vēlmēm”.

“Rūpēties par sevi nebūt nenozīmē piešķirt prioritāti tikai savām interesēm, neraugoties uz citu cilvēku vajadzībām. Cilvēkam ir vajadzīgi citi cilvēki, lai justos dzīvs un eksistējošs", uzskata franču psihiatrs Robērs Noiburgers. “Lūk, kāpēc mēs bieži vien sev pievēršam uzmanību ne jau sevis paša dēļ, bet gan atkarībā no citu uzskatiem par mums – lai saglabātu savu piederību viņiem.” Ja cilvēks nejūtas pietiekami svarīgs, ja viņš šaubās par savu vērtīgumu un neatrod savu vietu, rūpes par sevi zaudē jebkuru jēgu.

“Pēc šķiršanās es jutos briesmīgi – neizteiksmīga, neinteresanta,” atceras 44 gadus vecā Marina. “Tajā periodā rūpes par sevi man nozīmēja kaut vai aiziet uz frizētavu, lai manai 12 gadīgajai meitai, par spīti  visam, acu priekšā  tomēr būtu pozitīvs piemērs. Un tieši viņas dēļ es tolaik krāsoju lūpas”.

Cienīt savu ķermeni

 “Lai iemācītos patiesi rūpēties par savu ķermeni, iesākumā vajag iemācīties vispār par to domāt,” iesaka slavenais franču psihoanalītiķis Žans Deivids Nasjē. “Vai nu par to aizmirstot (es sevi identificēju ar ķermeni, uzskatot, ka es arī esmu mans ķermenis), vai par to domājot (es uzskatu, ka ķermenis ir mana lielākā vērtība, saku sev: man ir ķermenis). Citiem vārdiem sakot, uztverot sevi un savu ķermeni kā vienu veselu, mēs nevaram atdalīties, lai pret to sāktu attiekties kā pret mūsu rūpju un gādības objektu. Tieši otrādi, ja mēs apzināmies, ka mums ir ķermenis (saskaņā ar analītiķi – suverēns subjekts, kuram ir tā vara pagarināt vai saīsināt mūsu dzīvi), tad pret to attiecamies ar visu to cieņu, ko tas patiešām ir pelnījis”.

Es par sevi rūpējos

 “Vispārzināmais izteiciens “rūpēties par sevi” nozīmē saudzīgu un saprotošu attieksmi pret sevi”, uzskata Olga Dolgopolova. “Taču mēs  bieži vien to aizvietojam ar citu – “turēt sevi kārtībā”, kas nozīmē racionāli un ar gribasspēku sev izveidot zināmu “fasādes daļu”, kura bieži vien rūpes par sevi nemaz neiekļauj. Kad kāds saka “man sevi jātur kārtībā”, tajā nav nekā no “es vēlos”.

“Masāžas, maskas, joga -  un kad tad visi šie jogi strādā?!” – 36-gadīgās Evelīnas vārdos vienlaicīgi skan gan nosodījums, gan skaudība. “Es vadu personāla atlases aģentūru, 20 cilvēku kolektīvu, man ir divi bērni, un patiešām nav laika sevi lutināt! Kad manas draudzenes sevi lutināja saskaņā ar sieviešu žurnālu ieteikumiem, es visus savus spēkus veltīju diploma iegūšanai ASV. Nav pat vērts pieminēt, ka aromterapijas vannas man nebūt nebija pirmajā vietā!"

Gandrīz katram no mums atradīsies atrunas, lai turpinātu izturēties pret sevi nevērīgi. Taču izteicieni “man nav laika” bieži vien sevī slēpj citas, dziļi iesakņojušās pārliecības: “man nav tiesību sagādāt sev prieku”, “neesmu šo tēriņu vērta”, “tas viss mani nepadarīs laimīgāku”. Un katrs no tiem sevī  slēpj agresiju, kura ir vērsta pašam uz sevi, depresīvu stāvokli vai visus tos uzstādījumus, kurus mantojam no paaudzes paaudzē. 29-gadīgā Lora apjauta sava iekšējā sasprindzinājuma apjomus tajā dienā, kad piekrita, lai draudzene atpūtas laikā viņai veic masāžu. “Mēs sauļojāmies pie baseina: saule, ziedu smaržas, maigs vējiņš, un es, pašai par pārsteigumu, pēkšņi apraudājos! Nezinu, kā to izskaidrot, bet man šķita visa par daudz, viss bija pārāk maigi un mīļi, man dzīvē nekā tāda nebija bijis!”

Mēs baidāmies izjaukt līdzsvaru

Šāda veida reakcija nav nekāds brīnums: ja cilvēks ir ap sevi izveidojis emocionālās nocietinātības bruņas, tad maigums, uzmanības apliecinājumi, maigi pieskārieni ne tikai šķiet dīvaini, bet gan pat apdraud viņa iekšējo līdzsvaru. Baidoties izsaukt aiz mums neredzami stāvošo radinieku nosodījumu vai sašķobīt savas aizsardzības stratēģijas, kuras mums palīdzējušas izveidot savu personību un dzīvi, mēs “cieši aizpogājamies“, lai turpinātu pret sevi izturēties pa vecam. “Rūpes par sevi var būt mokošas vai pat neiespējamas, ja cilvēks tās uztver kā traucējumu", - saka Mišels Freids. “Kā iespēju izdarīt to, ko vecāki nebija atļāvuši: sagādāt sev prieku, veltīt laiku tikai sev, ieklausīties sevī. Nav nemaz tik vienkārši spert šo soli, jo ir jāpārvar vainas sajūta, lai izietu ārpus atkārtojošās shēmas uzstādītajiem rāmjiem.”

“Protams, ka tiem, kuri jau mīl un pieņem sevi, ir daudz vieglāk izrādīt par sevi rūpes”, secina Olga Dolgopolova. “Bet arī pretējais ir patiesība: pakāpeniski ieviešot vienkāršas uzmanības pret sevi izpausmes, no kurām tad izveidojam savu maigo rūpju zinātni, mēs daudz vieglāk piekrītam pieņemt sevi tādus, kādi esam, un sākam pret sevi izturēties daudz labāk. Tikai šāds ceļš mums ļaus nesabrukt nepārtrauktā sevis izmantošanā, bet gan saudzīgi atjaunot saiti starp mums un mūsu ķermeni, kas nozīmē – pašiem ar sevi.”

5 soļi ceļā uz pārmaiņām

Tikai tad, ja virzāties uz priekšu pakāpeniski, solīti pa solītim, jūs varat iemācīties pa īstam parūpēties par sevi. Tālāk geštaltterapeite Ilga Dolgopolova iesaka dažas terapijas metodes.

Nepaaugstiniet latiņu par augstu. Uzrakstiet uz papīra trīs frāzes, tās sākot ar vārdiem  “es vēlos”, novelciet aiz tiem  līniju un tad trīsreiz uzrakstiet “man vajadzētu”. Apdomājiet, cik lielā mērā pirmās frāzes atšķiras no otrajām un kādā veidā “vajadzētu” varētu pārvērst “vēlos”. Iespējams, ka daži no jūsu mērķiem saistībā ar diētu, figūru, skaistumu jūs pārāk apgrūtina, un tieši tāpēc to sasniegšana ir sarežģīta. Sevi izdzīt nozīmē arī  “būt pret sevi pārāk prasīgam”.

Apzinieties savas darbības. Veicot pašas vienkāršākās darbības – ģērbjoties, mazgājoties, uzklājot krēmu, ar nolūku palēniniet ritmu un pievērsiet uzmanību tam, kādas sajūtas šīs darbības jums sniedz. Darbojoties mehāniski, mēs aizmirstam par savu ķermeni un aizvien biežāk pret to izturamies nevērīgi.

Atliciniet laiku baudīšanai. Vienu dienu nedēļā vai vienu stundu dienā savā darāmo lietu sarakstā vajag ieplānot laiku sev. Izmantojiet šo laiku tikai tam, kas pašiem patīk – aktīvā darbībā un svētku noskaņojumā. Tase tējas, stunda lasīšanas zem mīksta pleda vai saldumu svētki – veltot sev laiku, turpiniet apzināties savas emocijas un domas, tostarp, arī ne pārāk patīkamās (vainas apziņa, spriedze, nespēja fokusēties uz baudu).

Atrodiet kompāniju. Ir vērts radīt savu labsajūtas kopienu, atrast līdzīgi domājošus. Džogings, joga, fitness, pirts, baseins vai dejas – ir daudz efektīvāk ar jebkurām fiziskajām aktivitātēm nodarboties divatā vai grupā, jo tas sniedz pastāvīga atbalsta sajūtu. Turklāt tas palīdz uzturēt nodarbību regularitāti.

Paslavējiet sevi. Bet nevis par “pareizajām lietām” citu labā, bet par jebkuru uzmanības un rūpju zīmi, kuru izrādāt pats sev. Daudziem no mums izturēties pret sevi labi nav nemaz tik vienkārši, un tieši tādēļ katrs no mazajiem soļiem kļūst par milzīgu soli ceļā uz iekšējo brīvību!

* Avots: psychologies.ru;

* No krievu valodas tulkoja Anna Ikerta.