Kā atturēties no agresijas situācijā, kad Tevi apspiež?
Šo jautājumu pašreizējam Tibetas garīgajam līderim, 14. Dalailamam, uzdeva kāds klausītājs Nantē, 2008.gadā, kad es apmeklēju viņa lekcijas par budisma filozofiju un vēsturi. Kādēļ gan šīs lekcijas konspekts man patrāpījās pa rokai tieši šobrīd?
Jebkurš negatīvs (vai pozitīvs) notikums, kas atgadās jebkur, pilnīgi noteikti ietekmē visus un visu. Kā uzsver Dalailama, šī „neatkarīgas eksistences neesamības” koncepcija ir ārkārtīgi būtiska tieši mūsdienās – pasaulē, kurā nav nekā „Tava” un vienlaicīgi viss ir „Tavs”. Globālā ekonomika, apkārtējā vide, starptautiskās attiecības... Viss, ko mēs saņemam – vai tie būtu banāni, gāze vai kartupeļi, iPod vai sporta apavi – ir kaut kur pasaulē kāda izdomāts, saražots vai izaudzēts. Mums ir nepieciešami šie cilvēki, tāpat kā viņiem esam nepieciešami mēs.
Visu atkarība no visa ir attiecināma pilnīgi uz visu: veselais sastāv no daļām, tāpat kā veselais ir atkarīgs no daļām, bet daļas nevar eksistēt neatkarīgi no veselā. Gan valstis, gan veseli etnosi, un pat atsevišķi indivīdi. Šo seno budisma koncepciju apstiprina arī atomfizika – viss ir saistīts ar visu, un jebkura vismazākā daļiņa nevar būt neatkarīga, jo to ietekmē citu daļiņu enerģētiskie lauki, to pievilkšanās un atgrūšanās. Pat novērotājs ietekmē notiekošo ar savu klātbūtni vien. Šādi novērotāji lielākoties esam mēs visi, un ietekmēt konflikta iznākumu varam, praktizējot savu iekšējo mieru. Ja novērotājam ir agresīvi noskaņots prāts, lai cik patiesas nebūtu mūsu dusmas, negācijas un vardarbība tikai palielinās. Kad mēs attīstām sholistisku (visaptverošu) pasaules redzējumu, tad izrādās, ka mūsu dusmu mērķis, kas sākumā šķiet precīzi notēmēts, ietekmē milzīgu daudzumu citu lietu. Un galu galā arī mūs pašus. Tādējādi dusmojoties un neizprotot, mēs lejam ūdeni uz svešām dzirnavām...
Un, lūk, pats aktuālākais jautājums: kā praktizēt mieru un izvairīties no agresijas, ja Tevi apspiež? Dalailamas atbilde: jānošķir vardarbība no tās darītāja. Jāiemācās atšķirt. Piem., cilvēks iet izsūdzēt grēkus un grēksūdzes laikā katrs spēj un māk nodalīt pats sevi no tās rīcības (nodarījuma), kas nešķiet paša cienīga. Tādā veidā notiek šī iedomātā nošķiršana, jo cilvēks savu patieso būtību nodala no tā nosacītās eksistences brīža, kad tika veikta darbība, kuras pamatā varēja būt afekta stāvoklis, pavēle, stipra emocionālā atkarība no kādas personas vai grupas... praktiski jebkas. Šādā gadījumā jāpraktizē līdzjūtība, ko izraisa rīcības motīvs, nevis izpausme. Tā kā pāridarītājs ir cilvēciska būtne, tad ir pelnījis līdzjūtību un piedošanu. Arī gadījumā, kad pats vēl nav nožēlojis izdarīto.
* No krievu valodas tulkoja Silvija Aleksandra Vanka
Priecājamies, ka Tu baudi un dalies ar mūsu portāla lasītavas rakstiem.
Vēlamies vien atgādināt - zināšām bez prakses nav nekādas vērtības!
Apmeklē mūsu portāla notikumu Kalendāru , atrod sev piemērotāko un sāc praktizēt!
