Cilvēka pieeja pasaules mieram

Viņa svētība Dalailama:

Liksim lietā mūsu kopīgās cilvēciskās vērtībās

Lai atjaunotu cilvēka vērtības un sasniegtu ilgstošu laimi, jāieskatās visu pasaules tautu kopīgajā cilvēciskajā mantojumā.

Kad no rīta pamostamies un klausāmies radio vai lasām avīzi, mēs saskaramies ar vienām un tām pašām ziņām: vardarbība, noziedzība, kari un katastrofas. Nevaru atcerēties dienu, kad ziņās nebūtu paziņots kaut kas slikts. Pat mūsdienās ir skaidrs, ka jebkura cilvēka vērtīgā dzīve nav droša. Nevienai paaudzei pirms mums nav nācies piedzīvot tik daudz sliktu ziņu, ar ko saskaramies šodien; šī konstantā baiļu un spriedzes apziņa liktu ikvienam jutīgam un līdzjūtīgam cilvēkam apšaubīt mūsu modernās pasaules attīstību.

Kaut kas ir nepareizi cilvēka progresā un attīstībā

Ironiski, ka nopietnākās problēmas rodas no rūpnieciski modernajām sabiedrībām. Zinātne un tehnoloģija daudzās jomās darījusi brīnumus, bet cilvēka pamatproblēmas vēl joprojām pastāv. Esam attīstījuši nezināmas prasmes, tomēr šī vispārējā izglītība, šķiet, nav veicinājusi labumu, bet gan tikai garīgu nemieru un neapmierinātību.. Nav nekādu šaubu par materiālā progresa un tehnoloģiju izmantošanas pieaugumu, bet kaut kādā veidā tas nav pietiekami, jo vēl nav izdevies pārvarēt ciešanas, vai nest mieru un laimi.

Varam secināt, ka tiešām kaut kas nav kārtībā ar mūsu progresu un attīstību, un turpinot to ignorēt, cilvēce cietīs katastrofālas sekas nākotnē. Es neesmu pret zinātnes un tehnoloģijas attīstību – tā ir devusi lielu ieguldījumu cilvēces pieredzei; materiālajam komfortam, labklājībai un plašākai izpratnei par pasauli, kurā dzīvojam. Bet, ja koncentrēsimies tik uz zinātnes un tehnoloģijas attīstību, mēs apdraudam sevi zaudēt saikni ar cilvēku zināšanu un izpratnes aspektiem, kas tiecas uz godīgumu un pašaizliedzību.

Atjaunojot mūsu cilvēciskās vērtībās

Kaut arī zinātne un tehnoloģija spēj radīt neizmērāmu materiālo komfortu, tā nevar aizstāt ilggadējās garīgās un cilvēciskās vērtības, kas lielā mērā ir veidojušas pasaules civilizāciju, tās valsts formās, kā to pazīstam šodien.

Neviens nevar noliegt nepiedzīvoto zinātnes un tehnoloģiju materiālo labumu, bet cilvēka pamatproblēmas vēl joprojām pastāv; vēl joprojām saskaramies ar tām pašām, ja ne lielākām, ciešanām, bailēm un spriedzi. Tādēļ, liekas loģiski mēģināt panākt līdzsvaru starp materiālo attīstību un garīgo, cilvēka vērtību attīstību. Lai panāktu šo līdzsvaru, ir nepieciešams atjaunot mūsu cilvēciskās vērtības.

Esmu pārliecināts, ka daudzi cilvēki piekrīt manām bažām par pašreizējo pasaules morālo krīzi, un, ka visi filantropi un reliģijas piekritēji pievienosies aicinājumam palīdzēt padarīt mūsu sabiedrību līdzjūtīgāku, taisnīgu un objektīvu.

Es neizsakos kā budists vai kā tibetietis. Un arī neizsakos kā speciālists starptautiskajā politikā (kaut arī bieži izsaku komentārus par šiem jautājumiem). Drīzāk, runāju vienkārši kā cilvēks, kā galveno cilvēcisko vērtību aizstāvis, kas ir svarīgas ne tikai budismā, bet visās pasaules reliģijās. No šīs perspektīvas, es dalos ar savu personīgo viedokli, ka:

• Vispārējs humanitārisms ir būtisks globālās problēmas risinājums;
• Līdzjūtība ir pasaules miera atslēga;
• Visas pasaules reliģijas jau atbalsta šādu pasaules mieru, tāpat kā visi filantropi, neatkarīgi no ideoloģijas;
• Katram indivīdam ir vispārējs pienākums veidot organizācijas, kas kalpotu cilvēku vajadzībām.

Divu veidu laime un ciešanas

Izsakoties vairāk, ir divu veidu laime un ciešanas, garīgā un fiziskā, un no šiem diviem, uzskatu, ka garīgā laime un ciešanas ir daudz nozīmīgāka. Tādēļ, vēlos uzsvērt prāta apmācīšanu izturēt ciešanas un sasniegt ilgstošāku laimes stāvokli.

Taču ir arī vispārīgāka un konkrētāka ideja par laimi: iekšējā miera, ekonomiskās attīstības, un pasaules miera kombinācija. Lai sasniegtu šos mērķus, uzskatu, ka nepieciešams attīstīt vispārējo atbildību, just dziļas bažas par notiekošo neatkarīgi no ticības, ādas krāsas, dzimuma vai tautības.

Vispārējās atbildības priekšnoteikums ir fakts, ka, kopumā runājot, visu citu vēlmes ir tādas pašas kā manas. Ikkatrs vēlas just laimi un nevēlas ciest. Ja mēs, kā inteliģenti cilvēki, nepieņemam šo faktu, tad uz planētas būs arvien vairāk un vairāk ciešanu.

Vēlēt laimi katram cilvēkam

Ja mēs pieņemtu savtīgu attieksmi pret dzīvi un pastāvīgi mēģinātu izmantot citus savtīgiem nolūkiem, mēs iegūtu pagaidu labumu, bet šādi pat personīgo laimi ilgtermiņā neizdotos sasniegt, un doma par pasaules mieru tad pilnīgi atkrīt.

Savas laimes meklējumos, cilvēki izmantojuši visādas metodes, kas bieži vien bijušas nežēlīgas un atbaidošas. Pilnīgi necilvēcīgi uzvedoties, cilvēki rada ciešanas citiem cilvēkiem un citām dzīvajām būtnēm savas patmīlības dēļ.

Galu galā, tik tuvredzīga rīcība rada ciešanas gan sev, gan citiem. Piedzimt par cilvēku pati par sevi ir reta parādība, un būtu pilnīgi loģiski izmantot šo iespēju pēc iespējas efektīvāk un prasmīgāk. Mums jābūt pareizai nostājai par dzīves procesu, lai viena cilvēka vai grupas laime vai godība netiek veidota uz citu rēķina.

Jauna pieeja

Šie jautājumi prasa jaunu pieeju pasaules problēmām. Pasaule kļūst mazāka un mazāka – un savstarpēji daudz atkarīgāka – straujo tehnoloģisko attīstību, starptautiskās tirdzniecības, kā arī augošo starpvalstu attiecību rezultātu dēļ. Mūsdienās esam ļoti atkarīga viens no otra. Senajos laikos problēmas lielākoties bija vienas ģimenes starpā, un tās risināja viena ģimene, bet situācija ir mainījusies.

Mūsdienās esam tik savstarpēji atkarīgi, tik cieši saistīti viens ar otru, ka bez vispārējas atbildības un brālības sajūtas, un bez izpratnes un pārliecības, ka patiešām esam daļa no vienas lielas cilvēku ģimenes, nevaram cerēt, ka pārvarēsim mūsu eksistence draudus, nemaz nerunājot par miera un laimes sasniegšanu.

* No angļu valodas tulkoja Vaelita Rūbene.