Beznosacījuma pieņemšana

Vēl studējot Stenfordas fakultātē, es biju viena no nelielās ārstu un psihologu grupas, kas piedalījās humānistiskās psihoterapijas pioniera Karla Rodžersa (Carl Rogers) meistarklasē. Es biju jauna un ļoti lepojos ar savu informētību medicīnas jautājumos, un ar to, ka ar mani apspriedās un manā viedoklī ieklausījās mani kolēģi. Rodžersa pieeja terapijai, ko sauc par beznosacījuma pieņemšanu, tolaik man likās tikai nicinājuma vērta, tā izskatījās kā standartu pazemināšana. Un tajā pašā laikā klīda baumas, ka viņa terapeitisko sesiju rezultāti bija gandrīz brīnumaini.

Rodžersam bija ļoti attīstīta intuīcija. Stāstot mums par savu darbu ar klientiem, viņš ieturēja pauzes, lai precīzi formulētu domu, kuru vēlējās mums darīt zināmu. Un tas notika dabiski un organiski. Šis komunikācijas stils kardināli atšķīrās no autoritārā, pie kura es biju pieradusi,  studējot medicīnu un strādājot slimnīcā. Vai ir iespējams, ka cilvēks, kas šķiet tik nedrošs, vispār kaut ko prot, un ir kādā lietā speciālists? Man par to bija lielas šaubas. Es tolaik beznosacījuma pieņemšanas metodes būtību saprastu tā, ka Rodžerss sēdēja un vienkārši uztvēra visu, ko klients teica, neizdarot secinājumus, neinterpretējot. Es nevarēju saprast, kā tas varētu dot kaut mazāko jēgu.

Nodarbības beigās Rodžerss piedāvāja parādīt, kā darbojas viņa pieeja. Viens no ārstiem brīvprātīgi pieteicās kļūt par klientu. Krēsli tika novietoti tādā veidā, ka abi sēdēja viens otram pretī. Pirms sesijas sākuma Rodžerss apstājās un veltīja domīgu skatienu mums, ārstiem, kas sanākuši auditorijā, un man tajā skaitā. Šajā īsajā klusuma brīdi es nepacietībā sāku uztraukties. Tad Rodžerss sāka runāt: "Pirms katras sesijas sākuma es uz brīdi apstājos, lai atcerētos, ka es arī esmu cilvēks. Nav nekā, kas varētu notikt ar cilvēku, ko es, kā cilvēks, nebūtu spējīgs saprast; nav baiļu, ko es nevaru saprast; nav ciešanu, pret kurām es varētu palikt nejūtīgs - tas ir manā cilvēka dabā. Nav svarīgi, cik dziļa ir šī cilvēka trauma, par to manā priekšā nav jākaunās. Es arī esmu bezpalīdzīgs traumas priekšā. Un tāpēc ar mani pietiek. Lai vai ko piedzīvoja šis cilvēks, viņam nav jāpaliek ar to vienam. Un dziedināšanās sākas ar to." [Reičela Naomi Remena (Rachel Naomi Remen) izdala jēdzienus "ārstēt" un "dziedināt"]

Sekojošā sesija bija satriecoši dziļa. Visas sesijas laikā Rodžerss neizdvesa nevienu vārdu. Rodžerss translēja pilnīgu klienta pieņemšanu tādu, kāda tā ir, tikai ar savu uzmanības kvalitāti. Klients (ārsts) sāka runāt, un ļoti ātri sesija pārauga par metodes prezentāciju, kāda tā ir. Rodžersa sargājošā, pilnīgas pieņemšanas atmosfērā ārsts sāka nomest savas maskas vienu pēc otras. Sākumā nedroši, bet pēc tam arvien vieglāk un vieglāk. Kad tika nomesta kārtējā maska, Rodžerss pieņēma un sveicināja to, kas zem tās slēpās, protams, bez interpretācijām, līdz brīdim, kamēr beidzot krita pēdējā maska un mūsu priekšā dakteris atradās tāds, kāds viņš ir - visā savā krāšņumā un neaizsargātībā. Es šaubos, ka viņš kādreiz ir saskāries ar sevi tādā veidā, ka viņš kādreiz sevi tādu ir redzējis. Tajā mirklī arī daudziem no mums noslīdēja maskas, un dažiem acis bija pilnas ar asarām. Tajā brīdī es apskaudu šo ārstu - klientu, man bija žēl, ka es nepieteicos šai sesijai, ka es palaidu šo iespēju - iespēju būt tik ļoti saredzētai un cita pieņemtai. Izņemot dažas saskarsmes epizodes ar manu vectēvu, manā dzīvē šī bija pirmā saskarsme ar šādu pieņemšanu visa mūža garumā.

Es vienmēr esmu smagi strādājusi, lai būtu pietiekami laba - tas bija mans "zelta standarts" pēc kura es noteicu, kādas grāmatas lasīt, kādas drēbes valkāt, kā pavadīt brīvo laiku, kur dzīvot, ko teikt. Lai gan pat "pietiekami labi" man nebija pietiekami. Visu savu dzīvi es pavadīju cenšoties kļūt perfekta. Bet, ja Rodžersa vārdi bija patiesi, pilnība ir tukšums. Viss, kas patiešām vajadzīgs, tas ir vienkārši būt cilvēkam. Un es esmu cilvēks. Un visu savu dzīvi es baidījos, ka kāds to uzzinās.

Būtībā tas, ko akcentēja Rodžerss ir tas, ka gudrība ir dziedinošo attiecību pamatā. Lai cik izcili speciālisti mēs būtu, vislielākā dāvana, ko mēs varam piedāvāt cietējam, ir mūsu veselums.

Klausīšanās - tas ir vecākais un spēcīgākais dziedināšanas līdzeklis. Bieži vien tieši mūsu uzmanības kvalitāte, nevis mūsu gudrie vārdi, veicina pamatīgas izmaiņas mums apkārt esošajos cilvēkos. Klausoties kopā ar mūsu nedalītu uzmanību, mēs atklājam otram iespēju, kā iegūt veselumu. To, ko noraidīja, noniecināja, nepieņēma pats cilvēks un viņa apkārtne. To, kas bija paslēpts.

Mūsu kultūrā sirds un dvēsele bieži kļūst par bezpajumtniekiem. Klausīšanās rada svētīgo klusumu. Kad mēs dāsni otru uzklausām, viņš arī var sadzirdēt to patiesību, kura viņā ir. Dažreiz cilvēks to dzird pirmo reizi savā mūžā. Klusējošās klausīšanās laikā mēs varam atrast/uzzināt sevi otrā. Pakāpeniski mēs varam iemācīties sadzirdēt jebkuru, un pat nedaudz vairāk - mēs varam iemācīties dzirdēt neredzamo, pavērsto uz sevi un uz mums .

* Fragments no Reichelas Naomi Remen (Rachel Naomi Remen) grāmatas «Kitchen Table Wisdom: Stories That Heal»

* No krievu valodas tulkoja Olga Siliņa;

* Korektore: Vineta Kurgāne.