Attīstība notiek no miera stāvokļa

Kad mūsu kaķis nokļuva pie mums, viņš bija trauksmains un baidījās no visa. Ja viņu ņēma rokās, tad viņš rāvās ārā, ar ķepām vēzēja gaisu, ķerdamies pie visa, kas trāpījās viņa panikas trajektorijā, un veikli izlocījās no rokām. Iesākumā mēs viņu neaiztikām. Pamazām viņš pierada. Ar laiku viņš sāka nākt pats, apgulās blakus un dažreiz pat rūpīgi, ļoti lēnām, pārbaudīdams katru kustību, ierāpās klēpī. Taču viegls pieskāriens viņu biedēja, un viņš kā bulta metās zem gultas.

Pilienu pa pilienam mēs atkausējām viņa bailes. Sākumā viņš atļāva tikai nedaudz sev pieskarties, vēlāk atļāva turēt roku uz savas muguras, pēc tam ļāva sevi paglaudīt. Pagāja gadi, un šobrīd viņš ir vismīļākais kaķis pasaulē. Seko pa pēdām, murrā, jautājoši skatās acīs – lūk, samīļojiet mani. Noķerdams skatienu, tūlīt krīt uz sāniem un iedomājas sevi par čūsku: valstās, aicinādams paglaudīt.

Nav ne miņas no pārbiedētā kamoliņa, kas slēpās no katras skaņas, kas bija skaļāka par čukstu. Viņš pieprasa uzmanību. Kad es paņemu viņu rokās, viņš uzmanīgi vēro situāciju no cilvēka augstuma, īpaši ieinteresēti pievēršot uzmanību pavērtiem skapīšiem un komiski šūpo galvu uz augšu un uz leju. Kad es pienesu viņu pie pavērtajām durtiņām, tad visa viņa ziņkāre sakoncentrējas vienā punktā: ūsas uz priekšu, viņš stiepjas ar visu ķermeni, cenšas atvērt durtiņas ar ķepu un ieskatīties iekšā. Viņš ir kļuvis ziņkārīgs: ziņkārība palielinājās proporcionāli tam cik viņš atslābinājās. Viņš kļuva ziņkārīgs un draudzīgs tikai tad, kad atslābinājās.

Psiholoģijā eksistē interesanta parādība – psiholoģiska miera stāvoklis. Tas darbojas apmēram tāpat, kā aprakstā par kaķi: spriedzes laikā visi spēki un iekšējie resursi tiek virzīti izdzīvošanai, mīļumam un zinātkārei tur nav vietas. Visa dzīve savācas vienā punktā – “sēžu zem skapja, trauksmaini vēroju, gaidu sitienu”. Pakāpeniski atslābinoties pieslēdzas “cik viss ir interesanti, izpētīšu, izzināšu” modelis.

Cilvēkam visu laiku atrodoties spēcīgā spriedzes stāvoklī, visi spēki aiziet spriedzē. Visi uzmanības filtri darbojas caur šo spriedzi. Ja jūs ilgi un mērķtiecīgi uz kaut ko ejat, bet nekādi nevarat iegūt vēlamo, - ieklausieties savās sajūtās, savā stāvoklī. Vai jūs izdzīvojat, darāt kaut ko pēdējiem spēkiem? Jeb arī esat atslābināti un darbojaties no miera un patiesas intereses stāvokļa?

Šis modelis spilgti izpaužas ar bērniem, kad viņus piespiež mācīties. Bērns izdzīvo, viņam ir jāatbilst, jāiespringst, kur nu viņam līdz mācībām, – galvenais izdzīvot. Ja vēl pie tā visa viņš sagaida emocionālu sitienu, un dažreiz arī fizisku, - par kvalitatīvu mācīšanos diez vai var būt runa. Bērnos interese ir ielikta jau “pēc noklusējuma”, tā ir viņu “bāzes opcija”. Ja bērns nevēlas mācīties, ir vērts aizdomāties, kas nav kārtībā ar bērnu, mācību formātu vai kaut ko, kas rada trauksmainu atmosfēru.

Būt mīlētiem, sadzirdētiem, saprastiem un pieņemtiem – tās ir pamatvajadzības. lielos vilcienos mēs esam kā kaķi: ja mūs mīl, kasa aiz austiņas, pret mums mīļi un saudzīgi izturas, – mēs esam mierīgi, mēs esam gatavi kalnus gāzt: mācīties, attīstīties, kustēties uz priekšu.

Mūsu kaķis izdziedinājās pateicoties saudzīgai attieksmei. Tādēļ, ka saudzīga attieksme, pieņemšana, empātija, dara brīnumus gan ar kaķiem, gan ar cilvēkiem. Runa nav par visatļautību, bet gan pieņemšanu. Otra citādības pieņemšanu, viņa domu, jūtu un emociju pieņemšanu. Pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir: bez vēlmes mainīt, labot, pievīlēt. Empātija ieskauj un rada miera stāvokli. Un no šī miera stāvokļa ir iespējama attīstība. Es nesaku, ka to vajag darīt ar visiem un vienmēr. Tikai ar saviem tuvākajiem. Attiecību dziļums tā arī notiek: empātijas līmenī.

Tiem, kuriem patīk praktizēt: pamēģiniet sadzirdēt savu partneri. Tieši viņu, nevis savu atbalsi viņā, un daudzbalsīgos iekšējos padomdevējus. Ko viņš jūt, par ko viņš domā, kas viņu satrauc. Bez vērtējuma. Tikai viņa atvērto monologu. Vienkārši esiet blakus tajā mirklī. Tas izskatās vienkārši, bet ir diezgan grūti izpildāms – sadzirdēt otru. Atbalstīt tā, kā to vēlas otrs. Radīt viņam pieņemšanas un pilnīga miera stāvokli. Šo pašu metodi var izmantot vingrinoties pieņemt pašiem sevi.

Šeit https://www.facebook.com/yuliya.sypachevskaya/posts/1247545048726465 tēmas turpinājums — raksts “Kā saprast, ko saskarsmē sagaida partneris un kā runāt, lai jūs tiktu sadzirdēts”.

* Autors: Jūlija Sipačevskaja, psihologs;

* No krievu valodas tulkoja Kristina Zacesta.