Asiņošanas rituāls

Mūsu Rietumu kultūrā tām sievietēm, kuras ir sociāli aktīvas, nav iespējams ievērot menstruāciju tradīcijas. Kamēr daudzās kultūrās sievietes, pamatojoties uz kultūras tradīcijām, drīkst apstāties un būt savā “asiņošanas rituālā”, mūsu sievietes dodas uz darbu un nodarbojas ar biznesu kā parasti. Tomēr daudzās ģimenēs sievietēm, ar ko kopā esmu studējusi, un tagad pati savā darbā bieži vien mācu būtiskāko viņu “sieviešu medicīnā”, – šis “sievietes rituāls”, jeb “asiņošanas rituāls” tiek uzskatīts par svētu laiku. Lai šajā “nāves un atdzimšanas” laikā sieviete varētu virzīt klātesošās kosmiskās enerģijas, viņai ir nepieciešama sava atsevišķa telpa, kur veikt atbilstošus rituālus, lūgšanas vai meditācijas.

Cik daudz sieviešu mūsu sabiedrībā pilnībā apzinās ikmēneša 4 fāžu ciklu? Vai mūsu sabiedrība ir darījusi iespējamu vismaz izglītot mūsu meitenes tā, lai viņas izprot savu auglību un asiņošanas grafiku, kā arī visus dabiskos procesus, kas ar to saistīti? Vai mūsu kultūrā, laikā, kad sieviete asiņo, tā ir ikdienišķa prakse – piezvanīt savam vadītājam un teikt: “Man ir sākusies asiņošana, un es nebūšu darbā nākamās 5 (vai cik) dienas?" Vai tad, kad sievietei sākas pirmā asiņošana, notiek iniciācijas rituāls, vai arī viņas māte viņai vienkārši pasniedz tamponu kasti?

Šie piemēri no stāstiem, kurus esmu dzirdējusi no sievietēm ASV, ir kā apliecinājums tam, cik tālu mūsu sabiedrība ir novērsusies no asiņošanas un auglības pamatrituāliem un praksēm, kuras dabiski notiek iezemiešu kultūrās. Sarkanās Telts tradīcija sakņojas Ebreju kultūrā. Saules Dejā (Lakota) sievietei, kura asiņo, rituāla laikā ir jāuzturas speciālā namiņā prom no rituāla. Ajūrvēdā, tāpat, kā vairumā seno kultūru, asiņošanas laikā sievietes funkcijas ir ierobežotas. Nezinātājam šādas prakses var šķist patriarhālas un sievieti ierobežojošas. Taču šajās tradīcijās ir apslēpts spēks un šī spēka atzīšana, un mums tikai ir jābūt atvērtiem, lai to ieraudzītu.

 

Vēdiskās sievietes

Nevadā, Vašo ciltī, sieviete badojas visu savas pirmās asiņošanas laiku, tad seko spēcīga iniciācija – jāuzskrien 4 kalnos (katrs savā debespusē), iededzot ugunskurus katra kalna galā tā, lai viņas cilts redz ugunis. Tā notiek viņas iniciācija sievišķībā. Daudzās Amerikas iezemiešu kultūrās tiek uzskatīts, ka asiņošanas laiks ir laiks, kad sarunāties ar Gariem un Visumu, un pats Saules Dejas rituāls ir radīts vīriešiem, lai tie varētu veikt šo būtisko asins ziedošanu, ko sievietes veic katru mēnesi.

Kāds Saules Dejotājs reiz man teica: “Lielākais ziedojums un dāvana, ko mēs varam sniegt, ir asinis. Mūsu asinis, mūsu miesa ir vienīgā Radības daļa, kuru mums ir tiesības dot. Sievietes ziedo asinis reizi mēnesī un dzemdībās, tādēļ tam ir paredzēts īpašs rituāls, un būt sievietei – tas ir gods. Savukārt mums, vīriešiem, bija jārada rituāls, lai ziedotu savas asinis un miesu. Mēs to darām, lai ziedotu Radītājam, un mēs to darām aiz cieņas pret asiņošanu un dzemdībām, kas ir jāiztur sievietēm.” Šos vārdus saka vīrietis, kura dzimtas tradīcijās pastāv īpašs melnais namiņš, kas atrodas tālu projām no citām vietām, un kurā uzturas sievietes menstruāciju laikā. Šis stāsts acīmredzami pauž godbijību, nevis izsmieklu vai patriarhālu nostāju.

Ja uz šādām tradīcijām raugās no Rietumu uztveres skatupunkta, tad rodas daudz pārpratumu. Sabiedrībai, kurā dominē feministu uzskati, tas, ka sieviete tiek izņemta no aprites un pastāv tradīcijas, kas attiecas tikai uz sievietēm, izskatās pēc vīriešu varas uzspiesta koncepta. Tomēr tas ir tālāk no patiesības, nekā daži to varētu iedomāties. Patiesībā, ņemot vērā visu, ko esmu redzējusi un piedzīvojusi, šādās tradīcijās tiek godāts sievietes spēks, nevis pakļautība. Es uzskatu, ka mēs pašas esam tās, kuras rada mazvērtības kompleksus mūsu sievietēm, jo mēs NEcienām vai NEatzīstam šo spēku un rituālus, ko izvēlamies aizstāt ar strauju dzīvesveidu, kas neļauj mums palikt ar sevi un sajust mūsu pašu spēku.

Tādas sievietes, kurai ir asiņošana, klātbūtne pirts rituālā nav atļauta, jo viņas enerģija ir pārāk spēcīga. Tiek uzskatīts, ka menstruācija jau pati par sevi ir rituāls: asiņošanas rituāls. Un tāpat, kā tas ir ar Saules Deju, no vairākiem ar šiem rituāliem saistītiem avotiem esmu dzirdējusi, ka asiņošanas rituāls ir kalpojis par iedvesmu citiem rituāliem, piemēram, pirts rituālam (protams, tikai kā viens no iemesliem).

Tā kā asiņošanas rituāls, tāpat kā pirts rituāls, tiek uzskatīts par attīrīšanās rituālu, nav nepieciešams, lai tie pārklātos. Asiņošanas rituāls ir personīgs – starp Sievieti un Garu, un, ienākot svinīgajā telpā, sievietes rituāls top iesaistīts rituāla enerģijā.

Kādas pirts īpašnieks man teica: "Visa rituāla enerģija ir kā spirāle, kas griežas pulksteņrādītāja virzienā. Bet sieviete, kurai ir asiņošana, nes sevī enerģijas spirāli, kas griežas pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Ja šie divi spēki saduras, rituāls var kļūt haotisks. Tik spēcīga ir sieviete. Ar savu klātbūtni un rituāla laikā virzīto spēku viņa var ietekmēt visu rituālu un tajā iesaistītās personas.”

Tomēr mēs esam Rietumu sievietes. Un tādēļ dzimstības kontrole aizstāj izpratni par auglību (un visu tajā ietverto dabisko inteliģenci), tamponi un kauns aizstāj svinīgo svētās domu apmaiņas laiku, darba un mācību pienākumi nomāc mūsu sieviešu spēju pilnībā iegremdēties sevis un Visuma apgarotajā laikā. Vai tas ir kāds brīnums, ka ar etnocentrisku skatu raugoties uz ārvalstu kultūrām, mēs ieraugām plašu "sieviešu apspiešanas" un "baigu darbību" okeānu?

Rietumos vairākums sieviešu ir tik tālu no šādiem rituāliem, un mūsu sievišķā spēka mentalitāte ir tik aizņemta ar "seksisma izbeigšanu", ka mēs esam atteikušās no mūsu pašu tiesībām būt par atsevišķu spēku. Turklāt, tiekoties ar sieviešu grupām ASV, es sastopu arvien vairāk un vairāk sieviešu, kuras uzskata, ka MĒS esam tās, kuras ir apspiestas, jo mūsu sabiedrības radītais dzīves modelis ir atdalīts no dabas, un mums ir jāturpina žurku skrējiens, lai izdzīvotu šajā sistēmā.

Personīgi es nepiekrītu domai, kas dziļi iesakņojusies mūsu Rietumu kultūrā, ka sievietes tiek apspiestas, un mums ir jāstrādā un jāvirzās uz priekšu, lai pierādītu, ka esam vienlīdzīgas ar vīriešiem. Tāpat es nepiekrītu tam, ka mēs kādreiz būtu bijušas apspiestas, jo tas ir tikai prāta uzskats. Tas, ka sievietes šādas idejas ir pieņēmušas, manuprāt, ir iemesls tam, ka daudzas no mums, sievietēm, neuzskata par svētu savu sievišķību. Mēs neizolējam sevi uz nedēļu asiņošanas laikā, jo mūsu ātrgaitas sabiedrība darba vai mācību laikā nepieļauj šādu izolēšanos.

Mūsu pieņemtās “menstruālās tehnoloģijas” dažkārt ir diezgan “šokējošas”. Mēs veicinām balinātas kokvilnas, kas bloķē asins plūsmu, ievietošanu maksts kanālā. Tas ir novedis pie nopietniem toksiskā šoka sindroma gadījumiem, kad sievietes ir zaudējušas ekstremitātes. No vēdiskajiem radurakstiem (Maya Tiwari) esmu iemācījusies senas prakses, kas veidotas, lai kontrolētu asins plūsmu cikla laikā. Sieviete var izmantot mudras, jogas pozas un dziedāt mantras, lai veicinātu asins atbrīvošanos. Tas tiek darīts, tupot uz zemes, un tam nav nepieciešamas “menstruālās tehnoloģijas.”

Pēc manas pieredzes, rietumu sievietēm tā nav ierasta prakse – sekot līdzi savam ciklam, vērot, kā tas ir saistīts ar Mēness un dabas spēkiem, kas katrai sievietei notiek savā unikālā veidā, un dod spēku apzinoties savu auglību. Apzinoties savu auglību, mēs ne tikai varam zināt, kad esam auglīgas un var vai nevar iestāties grūtniecība, mēs arī sākam atpazīt katra mūsu cikla posma komplicēto dabu: Jaunava/Cīnītājs/Pavasaris (pēcmenstruācijas, pirmsovulācijas posms), Māte/Vasara (ovulācija), Šamaniskā Sieviete/Rudens (pēcovulācijas, pirmsmenstruācijas posms), un Vecene/Iekšējais Mīļotais/Ziema (menstruācijas). Katru mēnesi var spilgti novērot katru no šiem posmiem, un tas ataino visu dabas būtību, gudrību un komunikāciju, ko šajā laikā iespējams virzīt. Esmu pat mudinājusi sievietes izvēlēties totēma dzīvniekus vai garus, lai viņas rituālā varētu savienot savu pieredzi ar šīm mainīgajām enerģijām. Katram posmam ir unikāla enerģija (t.i., hormoni), tādēļ, mūsu ķermenim izejot šos ciklus, mēs maināmies. Tomēr lielākā daļa Rietumu sieviešu to nezina. Galu galā mēs esam aizstājuši šo apzināšanos ar dzimstības ierobežošanu, kas mūsdienās ir vienīgais iemesls tam, lai izprastu mūsu ciklu.

Avots: https://earthmedicine2015.wordpress.com

* No angļu valodas tulkoja Kristīna Zacesta speciāli priekš www.garavasara.com

* Korektore: Liene Lāce